Kas ir līdzatkarība un kādēļ līdzatkarību var dēvēt par drāmu?
Lai labāk izprastu līdzatkarības terminu, šeit izmantosim tādus vārdus, kā ķīmiskā atkarība, alkoholiķis un narkomāns – kā līdzvērtīgus terminus. Tas, ko es vēlamies pateikt par līdzatkarību un līdzatkarīgām presonām, attiecas uz katru, kam ir attiecības ar personu, kura lieto apziņu izmainošas ķīmiskas vielas, kaitējot sev. Tāpat tas attiecas uz visiem, kuri atkarīgi no cilvēkiem, kuri lieto datorspēles, azartspēles, seksu vai darbu, lai bēgtu no jūtām vai attiecībām.
Tā ir ģimene – sieva, bērni, arī draugi, darba devēji. Vai tādā gadījumā netiek it kā ignorētas tuvāko cilvēku vajadzības, emocijas? Pēc daudzu pētījumu rezultātiem zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka atkarība kā slimība skar ne tikai slimā cilvēka psihi, bet noteiktā mērā arī tuviniekus, bērnus un pat mazbērnus.
Slimības gaitā tuvinieki savu dzīvi pakļauj atkarīgā slimībai. Sākas līdzi slimošana – līdzatkarība.
Līdzatkarīgs cilvēks
Ja jūs esat atkarīgā cilvēka vecāks, bērns vai dzīvesbiedrs, jums, iespējams, būs ārkārtīgi grūti atzīt savu bezspēcību tuva cilvēka uzvedības priekšā. Jūs esat tērējuši ļoti daudz spēka, mēģinot šo bezspēcību noliegt. Iespējams jūs esat maksājuši viņa parādus, melojuši un pieseguši atkarīgo vai arī pavadījuši ilgu laiku, dodot viņam padomus. Tāda uzvedība ļauj mums īslaicīgi justies labāk. Radinieki parasti apčubina atkarīgo, izliekas citu priekšā, ka viss ir kārtībā, piesedz viņu darba devēja priekšā. Tāda palīdzēšana kaitē gan jums, gan atkarīgajam. Tikmēr, kamēr jūs noliegsiet savu bezspēcību, jūs turpināsiet glābt atkarīgo no krīzēm. Tikmēr, kamēr jūs pasargāsiet viņu no lietošanas/spēlēšanas sekām, viņš turpinās to darīt. Tas ir noslēgts loks.
Ja mēs iedziļināsimies tajā, ko nozīmē būt bezspēcīgam, mēs sapratīsim, ka tas nozīmē, ka mēs neesam spējīgi mainīt vai kontrolēt citus cilvēkus.
Pasaulē ir pētīti līdzatkarīgie – ģimenes locekļi, kas dzīvo kopā ar atkarīgo. Pētījumi liecina, ka lielākā daļa alkoholiķu pieaugušie bērni ir līdzatkarīgi. Viņiem ir raksturīgi:
Izkropļots priekšstats par ģimeni. “Rozā brilles”, idealizācija. Var runāt un smaidīt, kaut gan paši jūt iekšēju spriedzi, sāpi.
Vainas meklēšana sevī. Kad dzīve kļūst nekontrolējama, meklē vainu sevī.
Grūtības meklēt palīdzību. Meklēt palīdzību nozīmē atzīt sevi par nespējīgu.
Cieš no piespiedu bezdarbības. Nemācēšana aizpildīt savu brīvo laiku, kaut kas trūkst, bet bieži ir neskaidras garīgās un fiziskās vēlmes.
Tieksme uz noslēgtību. Nevēlas runāt par saviem nodomiem.
Nosliece uz trauksmi un depresiju. Tā nav smaga klīniska depresija, drīzāk nespēja atbrīvoties no dusmām, bēdām, sasprindzinājuma. Tā parādās, ilgst nedēļas, dienas vai pat mēnešus.
Liela pašaizliedzība ģimenes labā. Ir gatavi upurēties ģimenes labā, zaudē savu individualitāti, dara pāri saviem spēkiem citu labā nerēķinoties ar savām vēlmēm un vajadzībām. Raksturīgi teikt: ”Ak, es nabags!”
Šīs pazīmes, kas raksturīgas līdzatkarīgajiem cilvēkiem, rada vēl arī problēmas tālākajā dzīvē, ģimenes dzīvē, attiecībās:
Grūtības savstarpējās attiecībās. Grūtības tuvības, uzticēšanās veidošanā, partnera rakstura atklāšanā; partneris nereti ir atkarīgais.
Jūtu valodas nezināšana. Var būt nespējīgi būt tuvi, līdz neiemācās identificēt jūtas.
Zems pašvērtējums. Vajadzīgas lielas pūles, lai izskatītos “līmenī”. Aizsardzības reakcijas pat tad, kad nav vajadzības.
Ātra aizkaitināmība. Bērnībā iemācās apspiest aizkaitinājumu, būdami pieauguši, to izrāda neadekvāti.
Atkarīgās ģimenēs eksistē likums – jatu pats neparūpēsies par sevi, neviens par tevi neparūpēsies. Jo agrāk šis modelis tiek pieņemts, jo vairāk iespējams, ka tas kļūs par dzīvesveidu. Kļūstot pieauguši šie bērni necer uz to, ka citi vēlas viņiem palīdzēt. Viņi kļūst nespējīgi paši paprasīt citiem palīdzību mazās vai lielās problēmās.
Ģimenē, kurā dzīvo atkarīgais ir pierasts sadzīvot ar stresu, kā arī ar ikdienas problēmām. Problēmas tiek atliktas, kamēr kļūst akūtas un vairs nav iespējams no tām izbēgt.
Protams, līdzatkarīgie ir arī bērni. Atkarīgu cilvēku bērniem ir pārspīlēta, bērnam neraksturīga kārtība (cenšas būt pareizs), uzņēmība (cenšas būt vislabākais), noslēgtība (jūtas nevērtīgs, kaunas par savu atkarīgo ģimenes locekli). Absolūti visi atkarīgo cilvēku bērni ir atzinuši, ka ļoti cieš. Māte parasti nolemj nešķirties no dzērāja vīra (kā tad bērni augs bez tēva!), neapzinoties, ka tēvs alkoholiķis nes negatīvas emocijas bērnu turpmākajā dzīvē un risku – arī viņi var kļūt par alkoholiķiem.
Fakts, ka alkoholiķa meita par savu dzīvesbiedru bieži vien izvēlas atkarīgo vai cilvēku ar tendenci kļūt atkarīgam (arī no narkotikām vai azartspēlēm), nav sakritība vai mīts. Cita laulības modeļa meitai nav, viņa nezina, kā izturēties pret vīrieti, kurš nav atkarīgais, toties viņa zina, kā rīkojās māte, dzīvojot ar vīru alkoholiķi. Attiecības ar normālu vīrieti jaunajai sievietei ir sveša un nezināma pasaule.
Foto: www.addictionblog.org; www.addicthelp.org
