Kas ir atkarība?

Atkarība ir primāra, hroniska un progresējoša slimība, kas grauj ne tikai cilvēka fizisko un psihisko veselību, bet arī personību kopumā, ietekmē viņa sociālo statusu un palielina mirstības risku.

Atkarību izraisa gan psihoaktīvo vielu lietošana, gan arī aizraušanās ar azartspēlēm un jaunajām tehnoloģijām (datoratkarība). Atkarība var veidoties jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma, dzimuma, izglītības, profesijas un mantiskā stāvokļa. Atkarība rada apkārtējo cilvēku līdzatkarību ģimenē, darbavietā, jebkurā sociālā vidē.

Psihoaktīvās vielas iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu un pat pēc vienreizējas lietošanas var mainīt garastāvokli, fizisko pašsajūtu, apkārtnes uztveri un uzvedību. Sajūtas ir tik spēcīgas un neparastas, ka rodas vēlme mēģināt vēl, kas īsā laikā noved pie nepieciešamības lietot aizvien lielākās devās un nespējas justies labi bez vielas lietošanas.

Azartspēles (spēļu automāti, bingo, kāršu spēles, loterijas, derības, sporta spēles u.c.) no nevainīga vaļas prieka var kļūt par atkarību, kad nepārvaramā tieksmē spēlēt cilvēks nospēlē visu, kas viņam pieder. Azartspēļu atkarības rašanās procesā iesaistās visi tie paši neiroķīmiskie mehānismi, kas organismā darbojas narkotiku, alkohola, seksuālo izjūtu, mīlestības un citu ļoti spēcīgu emociju ietekmē.

Datoratkarība (internets, datorspēles) ir jauns atkarības veids, kas parādījās līdz ar jauno tehnoloģiju attīstību. Ir pieaugušie , pusaudži un bērni, kas zaudē kontroli pār laiku, kas pavadīts pie datora un kam darbošanās virtuālajā pasaulē aizstāj reālo dzīvi.

Alkohola atkarību rada alkoholiskie dzērieni, kas satur etilspirtu, kas ir legāla, apreibinoša un atkarību izraisoša viela. Par alkoholisku sauc dzērienu, kurā alkohola saturs nav mazāks par 1,5%. Alkohola reibuma pievilcība ir spēja izsaukt tā lietotājam patīkamas sajūtas – eiforiju, relaksāciju, mazās devās arī stimulāciju. Kā psihoaktīva viela alkohols pieder depresantu grupai. Alkohola reibums ir etilspirta iedarbības sekas uz centrālo nervu sistēmu: alkohols nomāc kavēšanas procesus, samazina smadzeņu šūnu reaktivitāti un darba spējas, vājinot kontroli pār prātu un uzvedību. Alkohola lietošanas tradīcijas vēsturiski veidojušās tūkstošiem gadu, nododot no paaudzes uz paaudzi alkohola lietošanas formas un iemeslus kā sadzīves kultūras elementus, tās uztur alkohola lietošanas līmeni sabiedrībā. Tomēr attieksme pret alkoholu nekad nav bijusi viendabīga – sabiedrībā vienmēr ir bijuši gan atturībnieki, gan mēreni, gan pārmērīgi lietojošie. Alkohola nesaprātīga lietošana neizbēgami rada kaitējumu: var diezgan precīzi noteikt ekonomiskos zaudējumus naudas izteiksmē, bet ir otra negatīvas ietekmes sfēra – sociālā (ģimeņu sairšana, veselības un darbaspēju priekšlaicīgs zudums, dzīves ilguma, sevišķi tās aktīvā perioda sarukums, sabiedrības un īpaši alkoholiķu ģimenēs dzimušo bērnu intelekta līmeņa kritums un tml. Ilgstoša sistemātiska un pārmērīga alkohola lietošana, kopā ar nelabvēlīgu iedzimtību un sociāliem apstākļiem, kā arī alkohola kā adaptogēna izmantošana distresā sekmē alkohola atkarības attīstību.

Alkohola atkarība ir slimība, kurai ir savi specifiski simptomi:

• tieksme pēc alkohola, kas izpaužas kā mēra sajūtas trūkums reibumā, kā nekontrolējama, intensīva un dominējoša vēlme iedzert skaidrā;
• tolerances paaugstināšanās, t.i., izdzertā alkohola daudzuma palielināšanās, jo, organismam pierodot pie alkohola, alkohola pozitīvais efekts mazinās;
• atņemšanas (abstinences) sindroms – pārtraucot lietot alkoholu, ir fiziski un psihiski simptomi (trīce, svīšana, vājums, slikta dūša, vemšana, sirdsklauves, ēstgribas trūkums, bezmiegs, bailes, nemiers, trauksme, smagos gadījumos krampji, psihozes u.c.), alkohola deva stāvokli atvieglo;
• kā alkohola lietošanas sekas ir problēmas ģimenē, darbā, pasliktinās veselība, materiālais stāvoklis, iespējami likuma pārkāpumi;
• alkohola lietošanas negatīvās sekas bieži ir iemesls dzeršanas turpināšanai.

Alkohola atkarība ir progresējoša slimība – ja nepārtrauc dzert, ar laiku sākas aknu un citu gremošanas orgānu slimības, nopietni smadzeņu darbības traucējumi, sirds –asinsvadu slimības, psihiskas izmaiņas, cieš reproduktīvā veselība, palielinās risks saslimt ar ļaundabīgajiem audzējiem.Pie alkohola atkarības, lai pārtrauktu slimības progresu, alkohola lietošana ir jāpārtrauc, jāsamierinās ar nepieciešamību dzīvot skaidrā visu atlikušo mūžu, jo, atsākot dzert arī pēc ilga pārtraukuma, atkarības simptomi atjaunojas.

Alkohola izplatību Latvijas Republikā kontrolē Alkoholisko dzērienu aprites likums.

Nikotīna atkarību rada tabakas smēķēšana. Pēc ārstu domām smēķēšana ir universāls pašdestrukcijas veids: tabaka ir otrs biežākais nāves cēlonis pasaulē, ik gadus tabaka nogalina 5 miljonus planētas iedzīvotāju. Latvijā ikdienā smēķē aptuveni 1/3 iedzīvotāju, pētījumi parāda, ka ir tendence palielināties meiteņu īpatsvaram, kā arī samazinās vecums, kad pamēģina vai sāk regulāri smēķēt. Tabakas industrija iegulda milzīgus līdzekļus savu izstrādājumu reklāmā, meklē ceļus kā piesaistīt jaunus pircējus. Tabaka satur psihoaktīvo nikotīnu, kas atbrīvojās smēķēšanas procesā. Nikotīns ir visizteiktākā atkarību radošā viela, pārspējot heroīnu, kokaīnu, alkoholu, kofeīnu un marihuānu! Smēķējot katrā inhalācijā ir precīza nikotīna deva, kas dažās sekundēs sasniedz smadzenes, tas tiek bieži atkārtots, vienlaikus smēķēšana ir saistīta ar daudziem sensoriem kairinātājiem, kas kļūst par atkarības pastiprinātājiem. Nikotīns stimulē nervu sistēmu un sistemātiski smēķējošie to izjūt kā darba spēju uzlabošanos, pēc stimulējošā efekta iestājās nomāktība, tāpēc smēķētājiem vajag apmēram 10 cigaretes dienā. Tabakas dūmi satur vairāk kā 4000 ķīmisku vielu, dažas ir ļaundabīgo audzēju izraisītājas. Pastāvīgs klepus ir vienīgā ķermeņa aizsargreakcija pret ieelpotajiem tabakas dūmiem, smēķētājam šāds klepus visbiežāk rodas no smēķēšanas uzsākšanas brīža.

Katra izsmēķētā cigarete atstāj savu negatīvo iespaidu uz smēķētāju, ar laiku parādās nopietnas veselības problēmas:

• sirds -asinsvadu slimības (koronārās slimības risks, miokarda,infarkta risks, citu asinsvadu slimības);
• vēzis – augsts risks saslimt ar plaušu vēzi, paaugstināts risks saslimt ar mutes dobuma, lūpu, balsenes, barības vada, nieru, urīnpūšļa ļaundabīgajiem audzējiem;
• plaušu slimības – augsts risks saslimt ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību.

Bez šīm potenciāli dzīvībai bīstamām slimībām smēķēšana palielina iespēju saslimt un/vai saasina sekojošas slimības: cukura diabēts, bronhiālā astma, vairogdziedzera slimības, osteoporoze un kaulu lūzumi, pastiprināta ādas novecošanās, redzes problēmas, aizkuņģa dziedzera iekaisums. Smēķētājiem novājinās imūnsistēma – sāk biežāk slimot ar saaukstēšanās slimībām, bronhītiem, sevišķi bērni un pusaudži sūdzas par klepu, elpas trūkumu pie slodzes. Smēķēšana agrīnā vecumā biežāk var novest pie marihuānas lietošanas. Jauniešu vidū populārā ūdenspīpe ir vēl kaitīgāka par cigareti, jo ieelpotie ūdens pīpes dūmi satur 36 vairāk darvas un 15 reizes vairāk tvana gāzes nekā vienas izsmēķētas cigaretes dūmi. Smēķētāji cieš no paaugstināta stresa, jo pētījumos pierādīts, ka patīkamā relaksācijas sajūta smēķēšanas laikā patiesībā ir atgriešanās normālā stāvoklī.

Smēķētāja izskats:

• dzeltenīga sejas āda, agrīnas krunciņas;
• drēbes, mati pievelkas ar tabakas aromātu;
• elpa ož pēc tabakas;
• dzeltenīgi zobi.

Dažas no sociālām sekām, ko rada smēķēšana:

• cigaretēs tiek ieguldīta ievērojama nauda;
• ir darba vietas, kas materiāli atbalsta nesmēķētājus, smēķētāji šo naudu nesaņem;
• smēķēšana var traucēt gūt panākumus sportā;
• no cigarešu uguns, karstajiem pelniem cieš materiālās vērtības.

Ja pārtrauc smēķēt, pirmie simptomi parādās jau pēc divām stundām, visgrūtāk ir atturēties otrajā un trešajā atmešanas dienā. Galvenie simptomi, pārtraucot smēķēt:

• tieksme pēc nikotīna;
• uzbudināts, aizkaitināts, viegli sadusmojams;
• trauksme, grūti koncentrēties;
• bezmiegs, vājums;
• bada sajūta;
• klepus.

Daudzi turpina smēķēt, kaut arī patiesi vēlas atmest, jo ir jau neveiksmīgi mēģinājuši atmest, baidās no nepatīkamām sajūtām u.c. Patiesa vēlēšanās atmest smēķēšanu kādreiz sekmējas tikai pēc atkārtotiem mēģinājumiem!

Daži ieteikumi smēķēšanas atmešanai:

• uzraksti, kādēļ gribi atmest smēķēšanu;
• uzraksti visas situācijas, kad tu smēķē;
• ieplāno, ko varētu darīt smēķēšanas vietā;
• izstāsti sev svarīgiem cilvēkiem, ka esi nolēmis atmest smēķēšanu;
• izmet priekšmetus, kas saistīti ar smēķēšanu;
• izvairies no vietām, kurās smēķē;
• maini ikdienas rituālus, kas saistīti ar smēķēšanu , izvēloties tā vietā kaut ko veselīgu vai relaksējošu;
• pavēro sevi, cik ilgi gribas smēķēt, kad tieksme ir vājāka;
• cik iespējams, nodarbojies ar sportu.

Atmetot smēķēšanu, bijušā smēķētāja ģimenes locekļi, draugi, darba kolēģi un visi apkārtējie būs atbrīvoti no pasīvās smēķēšanas, viņu veselības tiks pasargāta!

Pēc pēdējās cigaretes

pēc 20 min. – normalizējas pulss un asinsspiediens;

pēc 8 stundām – skābekļa un tvana gāzes līmeņi asinīs normalizējas;

pēc 48 stundām – uzlabojas ožas un garšas sajūta;

pēc 72 stundām – vieglāk elpot, jo atslābst bronhu muskulatūra;

pēc 2 – 9 mēn. – mazinās klepus, pieaug fiziskā izturība, nostiprinās imūnsistēma.

Tabakas izplatību Latvijas Republikā kontrolē Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likums.

Atkarības slimības pasaulē tiek definētas vairākos klasifikatoros Latvijā izmanto ICD-10 slimību klasifikatoru. Atkarības kritēriji no Starptautiskā Slimību Klasifikatora ICD-10:

„Vielu atkarība ir psihiski un uzvedības traucējumi, kurus izsauc psihoaktīvu vielu lietošana un kurus raksturo:

• stipra tieksme vai nepieciešamība lietot vielu;
• grūtības kontrolēt vielas lietošanu: uzsākšanu, pārtraukšanu vai biežumu un daudzumu;
• vielas lietošana netiek pārtraukta, neskatoties uz acīmredzamām kaitīgām sekām, piemēram, depresīvu garastāvokli, kas rodas no stipras lietošanas vai prāta funkciju vājināšanos, ko izsauc vielas lietošana;
• lielāka prioritāte tiek dota vielas lietošanai, salīdzinājumā ar citām nodarbēm vai pienākumiem;
• pieaugoša tolerance, kuru apstiprina tādi simptomi, kā nepieciešamība pēc psihoaktīvās vielas devas pieauguma lai sasniegtu efektu, kādu agrāk sniedza mazākas devas;
• psiholoģiskās abstinences stāvoklis un dažreiz arī fiziska abstinence, ja vielas lietošana tiek pārtraukta vai deva samazināta, ko apliecina katrai vielai raksturīgas pazīmes, vai tās pašas (vai ļoti līdzīgas) vielas lietošana ar nolūku mazināt vai noņemt abstinences simptomus.”

Galīgo diagnozi par atkarību nosaka tikai tad, kad ir trīs vai vairākas no iepriekš minētām pazīmēm, kas kādā laika periodā novērotas pēdējo 12 mēnešu laikā.

Atkarības slimnieks nav spējīgs atgriezties pie epizodiskas tās vai citas atkarību izraisošas vielas lietošanas. Atkarības procesu nevar kontrolēt tikai ar gribasspēku un raksturu. Atkarība ir slimība, kas nav ārstējama, bet, izprotot tās dabu un attīstības likumsakarības, atkarīgais var visu atlikušo mūžu nodzīvot skaidrā.

Starptautiskajā slimību klasifikatorā ICD –10 ir šifrēta arī patoloģiska tieksme uz azartspēlēm un jaunajām tehnoloģijām (internets, datorspēles, čats u.c.).

Nozīmīgs atkarības veids ir arī līdzatkarība. Lai labāk izprastu līdzatkarības terminu, šeit izmantosim tādus vārdus, kā ķīmiskā atkarība, alkoholiķis un narkomāns – kā līdzvērtīgus terminus. Tas, ko es vēlamies pateikt par līdzatkarību un līdzatkarīgām personām, attiecas uz katru, kam ir attiecības ar personu, kura lieto apziņu izmainošas ķīmiskas vielas, kaitējot sev. Tāpat tas attiecas uz visiem, kuri atkarīgi no cilvēkiem, kuri lieto datorspēles, azartspēles, seksu vai darbu, lai bēgtu no jūtām vai attiecībām. Tā ir ģimene – sieva, bērni, arī draugi, darba devēji. Vai tādā gadījumā netiek it kā ignorētas tuvāko cilvēku vajadzības, emocijas? Pēc daudzu pētījumu rezultātiem zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka atkarība kā slimība skar ne tikai slimā cilvēka psihi, bet noteiktā mērā arī tuviniekus, bērnus un pat mazbērnus. Slimības gaitā tuvinieki savu dzīvi pakļauj atkarīgā slimībai. Sākas līdzi slimošana – līdzatkarība. Ja jūs esat atkarīgā cilvēka vecāks, bērns vai dzīvesbiedrs, jums, iespējams, būs ārkārtīgi grūti atzīt savu bezspēcību tuva cilvēka uzvedības priekšā. Jūs esat tērējuši ļoti daudz spēka, mēģinot šo bezspēcību noliegt. Iespējams jūs esat maksājuši viņa parādus, melojuši un pieseguši atkarīgo vai arī pavadījuši ilgu laiku, dodot viņam padomus. Tāda uzvedība ļauj mums īslaicīgi justies labāk. Radinieki parasti apčubina atkarīgo, izliekas citu priekšā, ka viss ir kārtībā, piesedz viņu darba devēja priekšā. Tāda palīdzēšana kaitē gan jums, gan atkarīgajam. Tikmēr, kamēr jūs noliegsiet savu bezspēcību, jūs turpināsiet glābt atkarīgo no krīzēm. Tikmēr, kamēr jūs pasargāsiet viņu no lietošanas/spēlēšanas sekām, viņš turpinās to darīt. Tas ir noslēgts loks. Ja mēs iedziļināsimies tajā, ko nozīmē būt bezspēcīgam, mēs sapratīsim, ka tas nozīmē, ka mēs neesam spējīgi mainīt vai kontrolēt citus cilvēkus. Pasaulē ir pētīti līdzatkarīgie – ģimenes locekļi, kas dzīvo kopā ar atkarīgo. Pētījumi liecina, ka lielākā daļa alkoholiķu pieaugušie bērni ir līdzatkarīgi. Viņiem ir raksturīgi:

Izkropļots priekšstats par ģimeni. “Rozā brilles”, idealizācija. Var runāt un smaidīt, kaut gan paši jūt iekšēju spriedzi, sāpi.

Vainas meklēšana sevī. Kad dzīve kļūst nekontrolējama, meklē vainu sevī.

Grūtības meklēt palīdzību. Meklēt palīdzību nozīmē atzīt sevi par nespējīgu.

Cieš no piespiedu bezdarbības. Nemācēšana aizpildīt savu brīvo laiku, kaut kas trūkst, bet bieži ir neskaidras garīgās un fiziskās vēlmes.

Tieksme uz noslēgtību. Nevēlas runāt par saviem nodomiem.

Nosliece uz trauksmi un depresiju. Tā nav smaga klīniska depresija, drīzāk nespēja atbrīvoties no dusmām, bēdām, sasprindzinājuma. Tā parādās, ilgst nedēļas, dienas vai pat mēnešus.

Liela pašaizliedzība ģimenes labā. Ir gatavi upurēties ģimenes labā, zaudē savu individualitāti, dara pāri saviem spēkiem citu labā nerēķinoties ar savām vēlmēm un vajadzībām. Raksturīgi teikt: ”Ak, es nabags!”

Šīs pazīmes, kas raksturīgas līdzatkarīgajiem cilvēkiem, rada vēl arī problēmas tālākajā dzīvē, ģimenes dzīvē, attiecībās:

Grūtības savstarpējās attiecībās. Grūtības tuvības, uzticēšanās veidošanā, partnera rakstura atklāšanā; partneris nereti ir atkarīgais.

Jūtu valodas nezināšana. Var būt nespējīgi būt tuvi, līdz neiemācās identificēt jūtas.

Zems pašvērtējums. Vajadzīgas lielas pūles, lai izskatītos “līmenī”. Aizsardzības reakcijas pat tad, kad nav vajadzības.

Ātra aizkaitināmība. Bērnībā iemācās apspiest aizkaitinājumu, būdami pieauguši, to izrāda neadekvāti.

Atkarīgās ģimenēs eksistē likums – ja tu pats  neparūpēsies par sevi, neviens par tevi neparūpēsies. Jo agrāk šis modelis tiek pieņemts, jo vairāk iespējams, ka tas kļūs par dzīvesveidu. Kļūstot pieauguši šie bērni necer uz to, ka citi vēlas viņiem palīdzēt. Viņi kļūst nespējīgi paši paprasīt citiem palīdzību mazās vai lielās problēmās. Ģimenē, kurā dzīvo atkarīgais ir pierasts sadzīvot ar stresu, kā arī ar ikdienas problēmām. Problēmas tiek atliktas, kamēr kļūst akū­tas un vairs nav iespējams no tām izbēgt. Protams, līdzatkarīgie ir arī bērni. Atkarīgu cilvēku bērniem ir pārspīlēta, bērnam neraksturīga kārtība (cenšas būt pareizs), uzņēmība (cenšas būt vislabākais), noslēgtība (jūtas nevērtīgs, kaunas par savu atkarīgo ģimenes locekli). Absolūti visi atkarīgo cilvēku bērni ir atzinuši, ka ļoti cieš. Māte parasti nolemj nešķirties no dzērāja vīra (kā tad bērni augs bez tēva!), neapzinoties, ka tēvs alkoholiķis nes negatīvas emocijas bērnu turpmākajā dzīvē un risku – arī viņi var kļūt par alkoholiķiem. Fakts, ka alkoholiķa meita par savu dzīvesbiedru bieži vien izvēlas atkarīgo vai cilvēku ar tendenci kļūt atkarīgam (arī no narkotikām vai azartspēlēm), nav sakritība vai mīts. Cita laulības modeļa meitai nav, viņa nezina, kā izturēties pret vīrieti, kurš nav atkarīgais, toties viņa zina, kā rīkojās māte, dzīvojot ar vīru alkoholiķi. Attiecības ar normālu vīrieti jaunajai sievietei ir sveša un nezināma pasaule.

Vairāk par palīdzību līdzatkarīgajiem varat uzzināt šeit.

Lai saņemtu palīdzību atkarības ārstēšanā sev vai tuviniekiem, lūdzam apmeklēt sadaļu Palīdzība.