Mātes loma sniedz ārkārtīgi lielu dzīves piepildījumu, gan arī daudz prasa. Sieviete, kurai piedzimst bērns, uz ilgāku laiku dodas „emocionālā komandējumā”. Viņa ļoti lielā mērā un galvenokārt nododas bērnam, kļūstot mazāk pieejama vīram, pārējiem bērniem, draugiem un daļēji „atliekot” pati savu dzīvi – darbu, mācīšanos, hobijus un arī atpūtu. „Emocionālais komandējums” ilgst vismaz gadu, bet, lai sagaidītu bērna pilnīgu atraisīšanos no simbiozes ar mammu – trīs gadus. Tas prasa iekšēju spēku un briedumu. Arī no bērna tēva tas prasa briedumu un spēku, jo sievas „emocionālo prombūtni” nav viegli izturēt.
Pēc pirmajām dzemdībām līdz ar realitātes apjausmu nāk arī vilšanās – viss ir citādi, nekā sieviete iedomājusies. Reizēm vilšanās un neapmierinātība ir tik smaga un grūti izturama, ka sākas pēcdzemdību depresija. Bieži ar mātes lomu saistītās grūtības ir novērojamas jau pirms dzemdībām, bet, tā kā paar pirmsdzemdību depresiju runā maz, bieži tā paslīd garām neievērota. Mainīgs garastāvoklis var šķist normāla grūtniecības daļa, nomāktība un apātija mēdz noslēpties aiz noguruma un miegainības maskas. Gaidību laikā izjūtas ir dažādas, ir arī negatīvas (bailes, nedrošība, neapmierinātība), tomēr lielāko vietu ieņem prieks un cerības, ka bērniņa ienākšana dzīvē saistās ar kaut ko labu, vēlamu, parādās maigums. Topošā māmiņa daudz domā par savu mazuli, noglāsta vēderu, nevar paiet garām bērnu veikaliem, viņa ir piesardzīga savās ikdienas aktivitātēs, apdomājot, kas nāks un kas nenāks par labu bērnam, un no tā, kas varētu kaitēt bērnam, spēj atteikties bez lielas nožēlas un izmisuma. Tomēr ir pazīmes, kas jau grūtniecības laikā norāda, ka iespējami sarežģījumi agrīnajās attiecībās ar zīdaini. Ja vērojama grūtniecības ignorēšana – sieviete turpina veco dzīvesveidu, it kā nekas nebūtu mainījies, arī daudz raižu un baiļu, vai arī neapmierinātība un dusmas par savu jauno stāvokli, tās ir pazīmes, ka jau pirms dzemdībām vajadzētu meklēt speciālista – ārsta psihoterapeita palīdzību. Arī liela sajūsma, eiforija un mātes lomas idealizācija liek uzmanīties – vēlāk iespējama dziļa vilšanās, kam būs grūti tikt pāri. Līdzīgi arī nomāktība, apātija, vienaldzība var liecināt par depresīva stāvokļa veidošanos. Jāuzmanās, ja sievietes mātei bijusi pēcdzemdību depresija vai viņa zīdaiņa vecumā cietusi no labas aprūpes trūkuma – ir grūti iedot citiem to, ko neesi saņēmis pats. Tādēļ topošajiem vecākiem nepieciešams iegūt zināšanas un emocionālo atbalstu, lai mazais, trauslais bērniņš izaugtu par laimīgu, drošu un veselu personību. Ir loti svarīgi būt sagatavotiem dzemdībām, vienlaikus bērniņam un ģimenei ir būtiski, lai jaunā māmiņa mācētu izbaudīt laiku, ko pavada kopā ar bērnu.
Informācijas avots: www.psihosomatika.lv.
Sagatavoja – Baiba Gerharde, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārste psihoterapeite
