Svarīgākā visu atkarības vielu būtība ir – tie spēj izraisīt slimīgu tieksmi atkārtot atkarības vielu lietošanu, tādēļ var teikt, ka atkarības vielas atņem cilvēkam neatkarību, brīvību, padara to atkarīgu, nomāc tā iepriekšējās intereses, devalvē dzīves vērtības, izmaina personību, atņem darba spējas. Tāpēc arī pamatoti šo slimīgo atkarību dēvē par narkomāniju.
Narkotiskās (marihuāna, hašišs, ekstazī, amfetamīns u. c.) un psihotropās (halucinogēnās sēnes, amfetamīni, trankvilizatori u. c.) vielas īsā laikā rada izteiktu psihisku un fizisku atkarību ar nepārvaramu vēlēšanos atkārtoti uzņemt šīs vielas, kā arī nomāc visas pārējās vēlēšanās un intereses. Šo atkarību uztur arī abstinences parādības – smagas fiziskas ciešanas, kuras iestājas, ja pārtrauc narkotisko vai psihotropo vielu lietošanu.
Katrai narkotiskajai vielai ir atšķirīga iedarbība, nav iespējams precīzi paredzēt katras konkrētās narkotikas radīto efektu, jo tas ir atkarīgs arī no uzņemtā daudzuma, lietotāja veselības stāvokļa, noskaņojuma un vides.
Narkotiskās un psihotropās vielas atņem izvēles brīvību, radot atkarību no to patēriņa.
Narkotikas rada īslaicīgu apmierinājuma sajūtu, kas beidzas līdz ar atkarību veidojošās vielas iedarbības beigām. Cilvēks attopas, juzdamies vēl sliktāk nekā pirms tam un aptverdams, ka arī sadzīves un pārējās problēmas nav atrisinājušās. Atkarību izraisītājs nenojauc iekšējās barjeras (piemēram, nepārliecinātību), kas neļauj aizstāvēt savu viedokli. Atmiņā saglabājas labās sajūtas, kādas bijušas, atrodoties narkotisko vielu iedarbībā, un cilvēks šādas situācijas vai vielas izvēlas atkārtoti. Paradokss – patīkamas sajūtas, kaut viss iet bojā un sagrūst.
