Kopš 2014.gada oktobra daudziem vecākiem ir bijusi noderīga iespēja apmeklēt bezmaksas seminārus par dažādām ar bērnu hroniskām saslimšanām saistītām tēmām.
Ne vienu vien reizi dzirdēti pateicības vārdi par iedrošinājumu un gūtām atbildēm gadījumos, ja bērnam konstatēta saslimšana vai ir nepieciešams skaidrojums – kā rīkoties un kur vērsties, ja par sevi liek manīt kādas veselības problēmas. Šis noderīgais palīgs un padomdevējs ir projekta „Vinnija Pūka skola” programma, kas, pateicoties nodibinājuma “Ilgtspējīgas Attīstības Fonds” veiksmīgajai sadarbībai ar Rīgas domes Labklājības departamentu, ilgs vēl līdz 2016.gadam. Semināru ciklā, sadarbojoties ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ārstiem un speciālistiem, katrs mēnesis tiek veltīts kādai jaunai tēmai.
Janvāra seminārs tika veltīts diabēta tēmai, un vairāk par 1.tipa diabētu konsultē Dr.med. docente Iveta Dzīvīte-Krišāne.
Cukura diabēts. Vai pie vainas cukurs?
Viens no mītiem par cukura diabētu saistīts ar priekšstatu, ka neveselīgs un ar cukuru bagāts uzturs ir cukura diabēta galvenais ierosinātājs. Starp citu, arī latīņu valodā (diabetes mellitus) „mellitus” nozīmē „salds kā medus”.
1.tipa cukura diabēta attīstībai nav saistības ar saldumu lietošanu bērna uzturā.
Lai gan veselīga uztura ēdienkarte cukura diabēta risku var samazināt, tomēr šis fakts vairāk saistāms ar 2.tipa cukura diabētu, un liekais svars var būt viens no tā attīstības ietekmējošiem faktoriem.
Cukura diabēts ir hroniska slimība, kuras „atslēgas vārds” ir aizkuņģa dziedzera hormons insulīns – ja aizkuņģa dziedzeris neizstrādā pietiekoši daudz insulīna (1.tipa cukura diabēta gadījumā), vai arī organisms nespēj insulīnu efektīvi izmantot (2.tipa diabēta gadījumā), vielmaiņas procesos šūnās netiek izmantota glikoze un paaugstinās tās koncentrācija asinīs.
Kāda ir insulīna saistība ar glikozi?
Insulīns ir vienīgais hormons, kas ir nepieciešams glikozes izmantošanai organismā. Insulīns veicina un kontrolē glikozes iekļūšanu šūnās. Glikozei šūnās jānonāk tādēļ, ka šūnas to izmanto enerģijas iegūšanai. Turklāt smadzenēm cukurs ir vienīgais enerģijas avots.
Ja cukura diabēta pacienta organismā aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekošā daudzumā (un tādēļ rodas insulīna deficīts), vai arī organisms insulīnu nespēj efektīvi izmantot (to dēvē par insulīna rezistenci), līdz ar uzturu uzņemtā enerģija jeb glikoze nonāk tieši asinīs nevis caur asinīm – šūnās. Insulīna rezistence arī nozīmē, ka cukura ražošana aknās nav pārtraukta, tāpēc cukura līmenis kāpj vēl vairāk.
Insulīns kontrolē glikozes daudzuma nonākšanu asinīs, bet, tā kā diabēta pacientu organismā insulīna izdalīšanās ir traucēta, glikozes daudzums asinīs ir paaugstināts (hiperglikēmija) un organisms to izvada ar urīnu, turklāt no organisma paņemot arī ūdeni. Tādēļ arī vieni no diabēta simptomiem ir pastiprinātas slāpes un biežāka urinēšana.
Šo procesu skaidrojot vienkāršāk, var teikt, ka insulīna trūkums organismam neļauj izmantot ogļhidrātus kā organisma „degvielu”, tādēļ rezultātā asinīs palielinās glikozes līmenis un glikoze nonāk urīnā, bet enerģijas iegūšanai tiek izmantoti tauki un olbaltumvielas.
Diabēta tipi
Runājot par diabēta saistību ar cukuru, jāzina, ka visbiežāk sastop divus cukura diabēta tipus – 1. un 2. cukura diabēta tipu. Ar 1.tipa cukura diabētu saslimst galvenokārt bērni un jaunieši, turklāt vēljoprojām tā rašanās iemesls nav skaidri zināms. Tiek uzskatīts, ka to ietekmē ģenētisku un apkārtējās vides faktoru kopums. Tā, piemēram, risks saslimt ar 1.tipa cukura diabētu ir lielāks (2-4%), ja diabēts ir bijis kādam no vecākiem. Savukārt celiakijas pacientiem risks saslimt ar 1.tipa cukura diabētu ir pat 8-10 reizes lielāks. Risku saslimt ar diabētu ietekmē arī vīrusi, piemēram, koksaki B, enterovīruss vai iedzimtu masaliņu sindroms. Kopumā 1.tipa cukura diabētam ir tendence pieaugt, un statistikas dati liecina, ka vecuma grupā 0-4 gadi saslimstība Eiropā pieaug par 19,4% gadā.
2. tipa cukura diabēts ir visbiežāk sastopamais diabēta tips (aptuveni 90% gadījumos), un parasti attīstās pēc 40 gadu vecuma, bet, pieaugot aptaukošanās problēmai bērnu vidū, pēdējo 20 gadu laikā 2.tipa cukura diabēta saslimstība bērnu vecumā palielinājusies 10 reizes. Lai gan iedzimtība ir pat lielāks riska faktors nekā 1.tipa cukura diabēta gadījumā, tomēr veselīgs dzīvesveids, t.sk. uztura paradumi un aptaukošanās, fizisko aktivitāšu trūkums un mazkustība, hronisks stress, kaitīgie ieradumi, apkārtējās vides piesārņotība un tādi veselību ietekmējoši faktori, kā paaugstināts asinsspiediens, ir vieni no galvenajiem 2.tipa diabētu izraisošajiem cēloņiem.
Kas notiek mūsu organismā?
Vielmaiņa cilvēka organismā ir dažādu vielu ķīmiskās pārvērtības, kas ietekmē visas cilvēka dzīvās šūnas un nodrošina dzīvības procesus. Vielmaiņas process notiek starp cilvēka organismu un apkārtējo vidi – vielas tiek uzņemtas, izmantotas un gala rezultātā – izdalītas. No ārējās vides cilvēks ar uzturu uzņem dzīvībai nepieciešamās organiskās (olbaltumvielas, taukus un ogļhidrātus) un neorganiskās vielas (minerālvielas). Ar uzturu uzņemtās, zarnu traktā pārstrādātās vielas cirkulē cilvēka organismā, nodrošinot to ar enerģiju. Enerģija, savukārt, nepieciešama cilvēka organisma dzīvības norisēm. Un vēlreiz atgriežoties pie glikozes termina – lielākajai daļai šūnu tieši glikoze ir galvenā izejviela enerģētiskajai vielmaiņai. Visintensīvāk glikozi izmanto nervu šūnas un muskuļi, un glikoze sevišķi nepieciešama galvas smadzeņu garozas šūnu darbībai.
Vielu uzņemšana un pārvēršana par audu sastāvdaļām un enerģijas krājumu papildināšana tiek saukta par asimilāciju (anabolismu). Šis process nodrošina organisma augšanu un audu attīstīšanos.
Disimilācija (katabolisms) ir dzīvās vielas noārdīšanās un enerģijas atbrīvošanās. Disimilācija cilvēka organismā nodrošina enerģiju sintēzes procesiem un audu specifiskai darbībai – muskuļu kontrakcijai, nervu impulsu pārvadei u.c.
Ogļhidrātu nozīme uzturā un glikozes vielu maiņa
Cilvēka organismā ogļhidrāti ir galvenais enerģijas avots un šūnas sastāvdaļa. Plastiskā nozīmē ogļhidrāti ir asiņu, muskuļu, nervu un citu organisma audu sastāvdaļa. Tā kā cilvēka organisms ogļhidrātus pats sintezēt nespēj, ogļhidrāti tiek uzņemti ar uzturu, galvenokārt augu valsts produktiem. Uzņemot uzturvielas, cilvēka gremošanas orgānu sistēmā sāk darboties ferments amilāze, kas ogļhidrātus sašķeļ līdz monosaharīdiem – jeb glikozei, kas uzsūcas asinīs. Normāls glikozes līmenis asinīs tukšā dūšā veselam cilvēkam ir 3.3 līdz 5.5 mmol/l.
Cukurs, kas atrodas uzturā, uzsūcas asinīs no tievajām zarnām glikozes (dekstroze) un fruktozes formā. Glikozei, lai to varētu izmantot vai nu enerģijas iekļūšanai, vai citiem metaboliem procesiem, vispirms jāiekļūst ‘’šūnas” iekšpusē. Lai „atvērtu” durvis šūnās, nepieciešams jau iepriekš minētas hormons „insulīns”. Tas nozīmē, ka šūnas sieniņai jākļūst glikozes caurlaidīgai. Pēc uzsūkšanās glikoze tūlīt iekļaujas šūnu vielu apmaiņas procesos un uzkrājas „depo” orgānos: aknās (asimilācijas procesā sintezējas glikogēns – dzīvnieku ciete) un skeleta muskuļos. Tālāk šūnas iekšpusē ar skābekļa palīdzību glikoze metabolizējas līdz ogļskābajai gāzei, ūdenim un enerģijai, bet plaušās ogļskābā gāze apmainās ar skābekli.
Šūnām enerģija ir ļoti svarīga, jo enerģija dod iespēju tām labi strādāt. Nepieciešamā ogļhidrātu rezerve nogulsnējas un uzkrājas aknās un muskuļu šūnās īpašā veidā – kā glikogēns jeb dzīvnieku ciete, lai, vajadzības gadījumā, tiktu izmantota. Smadzenes nav spējīgas uzkrāt glikozi kā glikogēnu, tāpēc tās ir atkarīgas no pašreizējās un pastāvīgā glikozes līmeņa asinīs. Būtībā šis process, ja norit bez traucējumiem, nozīmē veselu un pilnvērtīgu šūnu darbību, jo ogļhidrāti kā galvenais enerģijas avots piedalās nepārtraukti notiekošos enerģētiskos procesos, un tos lielos vairumos patērē aknas, muskuļi un citi organisma audi, kā arī vielu maiņas procesos tiek uzturēta nemainīga ogļhidrātu (cukura) koncentrācija asinīs un citos audos.
1. tipa cukura diabēta pazīmes
Zinot 1.tipa cukura diabēta pazīmes, šo hronisko slimību iespējams atklāt savlaicīgi un mazināt veselībai un dzīvībai bīstamu risku. Lai gan cukura diabētu nevar izārstēt pilnībā, tomēr ar medikamentiem, insulīna preparātiem, glikozes līmeņa paškontroli, slimības gaitu iespējams kontrolēt un normalizēt cukura daudzumu asinīs. Svarīgi ir iemācīties ar šo slimību „sadzīvot”, lai izvairītos no iespējamiem diabēta sarežģījumiem un vienlaicīgi saglabātu labu pašsajūtu un dzīves kvalitāti.
Katram cilvēkam šīs slimības pazīmju kopums var būt atšķirīgs, un ne vienmēr raksturīgas ir visas nosauktās pazīmes. Tomēr vienas no biežāk izplatītākajām pazīmēm bērnu vecumā ir:
- pastiprināta dzeršana, slāpes (polidipsija);
- bieža urinācija (poliūrija);
- urinācija naktīs;
- slapināšana gultā;
- ķermeņa svara samazināšanās;
- nogurums;
- vēdersāpes;
- rakstura izmaiņas;
- galvassāpes, reiboņi;
- pastiprināta ēstgriba;
- ādas nieze; ārējo dzimumorgānu iekaisumi;
- sausa āda;
- pasliktinās brūču dzīšana;
- koncentrēšanās spēju zudums;
- sekmju pastliktināšanās skolā;
Zīdaiņiem:
- uzbudinājums;
- nemiers, raudulība;
- izteikta polidipsija jeb pastiprināta dzeršana un slāpes;
- izteikta poliūrija jeb bieža urinācija;
- negatīva svara dinamika.
Uz 1.tipa cukura diabēta fona var attīstīties pasliktināšanās. Paaugstināta cukura līmeņa asinīs cēloņi var būt arī pārāk daudz ēdiena, par maz insulīna, slimība vai stress. Diabēta pasliktināšanās pakāpeniski var progresēt līdz pat diabētiskai komai. Līdztekus jau nosauktajām pazīmēm hiperglikēmija var izsaukt šādus simptomus:
- redzes traucējumi;
- miegainība;
- slikta dūša, vemšana;
- elpošanas grūtības;
- samaņas traucējumi.
Šādos gadījumos tūlītēji noteikti ir jāgriežas pie ārsta!
1.tipa cukura diabēta ārstēšana
Cukura diabēta ārstēšanas mērķis ir uzturēt asinīs normālu cukura līmeni, lai nodrošinātu normālu bērna attīstību un novērstu iespējamos sarežģījumus, un ārstēšanas pamatprincipi 1.tipa diabētam (2.tipa diabēta ārstēšanās principi ir atšķirīgi) ir kompleksi un ietver šādus komponentus:
- pareizi sabalansēts uzturs;
- insulīna terapija pēc individuālas shēmas;
- fiziskā aktivitāte;
- regulāra paškontrole;
- izglītība un apmācība.
Insulīna terapijas pamata principi balstās uz nepieciešamas ātras darbības insulīna devas ievadi saistībā ar uzņemto ogļhidrātu daudzumu katrā ēšanas reizē (“ēdienreižu insulīns”) un bazālā insulīna ievadi 1 – 2 reizes dienā, kas nodrošina fona insulīna līmeni asinīs diennakti. Ļoti efektīva ir nepārtrauktā insulīna ievadīšana ar portatīvo sūknīšu palīdzību. To devas nosaka atkarībā no glikozes koncentrācijas asinīs un paredzamā uztura daudzuma. Ļoti svarīgs ir arī pareizs uzturs. Uzturvielu sadalījums dienā dalās šādi: ogļhidrātiem jāveido 50-60% no dienā uzņemtā pārtikas daudzuma, olbaltumvielām – 10-15%, bet taukiem – 30-35%.
Lai gan bērniem un jauniešiem ir tāda pati insulīna atkarība kā pieaugušajiem, pastāv lielas fizioloģiskas, medicīniskas, psiholoģiskas, sociālas un emocionālas atšķirības. Tādēļ, saskaroties ar cukura diabēta saslimšanu, slimības diagnostika un turpmākais ārstēšanas process jāveic ciešā sadarbībā ar ārstējošajiem speciālistiem.
Foto: www.newsinmind.com
