Bieži cilvēka, kurš cieš no atkarības, tuvinieks vai draugs saka: “Es taču darīju visu sava partnera labā. Es cietu viņa atkarības dēļ, es upurēju sevi viņa labā!” Taču, neskatoties uz viņa pūlēm un izmisumu, nekas nav mainījies. Viņš nepārstāja lietot atkarību izraisošās vielas, nepārstāja spēlēt azartspēles utt. „Kādēļ nekas nemainās, pat neskatoties uz to, ka es viņam centos palīdzēt un veltīt daudz sava laika un enerģijas? Vai es darīju kaut ko nepareizi? Vai atkarīgais ir tik ietiepīgs, ar vāju raksturu un nesaprātīgs? Vai tiešām viņš neredz, kādu postu sev un citiem dara?” Šādi jautājumi bieži ienāk prātā cilvēkam, kura ikdiena ir saistīta ar atkarīgu personu. Tas, kas visus šos jautājumus vieno, ir liels izmisums un bezspēks – ir darīts un upurēts tik daudz, bet rezultāta nav.
Apgalvot, ka rezultāta nav, būtu nepareizi. Rezultāts ir, tikai tas ir pretējs tam, ko vēlas cilvēks, kurš ir attiecībās ar atkarīgo, proti, atkarīgais slīgst vēl dziļāk bezpalīdzībā. Lietošanas intensitāte pieaug, jo atkarība ir slimība, ar kuru var sadzīvot, bet nevar izārstēt. To bieži nevēlas pieņemt nedz cilvēks, kurš cieš no atkarības, nedz cilvēks, kurš cieš no atkarīgā cilvēka atkarības.
Šo fenomenu sauc par līdzatkarību. Līdzīgi kā atkarīgais, arī persona, kas ir līdzatkarīga, iziet cauri dažādiem cīņas posmiem. Katrā no posmiem līdzatkarīgā persona rīkojas un sajūtas dažādi, taču šādas eksistences sekas var būt nopietnas saslimšanas, dažādas sociālas un psihoemocionālas problēmas. Līdzatkarīgie partneri, dzīvojot kopā ar atkarīgo, ģimenē, darbā vai brīvajā laikā jūtas novājināti un noguruši. Tomēr, neskatoties uz to, līdzatkarīgs cilvēks spēj uzņemties lielu atbildību, ir ļoti pacietīgs un uzticīgs, ir gatavs atlikt malā savas vajadzības, lai piepildītu citu gaidas un vajadzības, kā arī ir gatavs daudz paciest. Piemēram, līdzatkarīgā partnere visbiežāk nedzer kopā ar atkarīgo partneri, taču, pašai to neapzinoties, viņa bieži ir atkarīgā sabiedrotā un uztur partnera atkarīgo uzvedību – viņa pārņem atbildību no atkarīgā dažādās dzīves sfērās, atņem viņam pienākumus un uzdevumus, daudzas lietas izdarot viņa vietā, „piesedz” un attaisno atkarīgā uzvedību, ignorē savas sajūtas, noliedz to, ka atkarīgā partnera atkarība attīstās, atstāj novārtā savas vajadzības, apmierinot citu vajadzības, mēģina “glābt” atkarīgo utt. Bieži vien līdzatkarīgā labsajūtu un pašvērtējumu nosaka atkarīgā izturēšanās. Tas ietekmē viņu pašu spēju būt brīviem, neatkarīgiem.
Līdzatkarīgais tuvinieks vai draugs riskē iekšēji salūst atkarīgā slimības dēļ. Daži partneri savā izmisumā izlemj pievienoties atkarīgajam, citi stingri turas pie savas iepriekšējās stratēģijas. Tomēr ne viens, ne otrs veids nesniedz gaidītos rezultātus – atkarīgais turpina lietot. Atkarība nav vienas personas slimība, tā ir ģimenes kā sistēmas kopēja saslimšana. Tāpēc ir svarīgi, ka piederīgie saņem atbalstu un palīdzību. Un tādēļ ir svarīgi saprast, ka ne tikai atkarīgajam ir jāārstējas, bet arī personām, kas ir cieši saistītas ar atkarīgo, ir nepieciešama palīdzība. Lai palīdzētu atkarīgajam partnerim, vispirms līdzatkarīgajam partnerim pašam ir jāpieņem: „Es nevaru savu partneri atturēt no lietošanas ne ar savu mīlestību, ne ar kontroli, ne ar dusmām un pārmetumiem”. Vienīgi pats atkarīgais partneris var pārvarēt savu atkarību. Viņš pats izlems, vai viņam ir vajadzīga palīdzība un vai viņš turpmāk grib dzīvot, nelietojot atkarību izraisošas vielas vai pārtraucot procesu atkarību, piemēram, azartspēles. Tad, kad līdzatkarīgais partneris pārtrauks noliegt sava partnera atkarības problēmu un būs patiess pret sevi, viņš varēs spert tālākos soļus uz atveseļošanos. Pieņemot palīdzību, līdzatkarīgais tuvinieks sāk runāt ar atkarīgo par sevi un savām sajūtām esošajā situācija. Tādā veidā līdzatkarīgais partneris izvairās no vainas sajūtas pastiprināšanas un ļauj atkarīgajam ieraudzīt, ka pārējie pārdzīvo par viņa atkarību un cieš tās dēļ. Līdzatkarīgais uzņemas atbildību par savu dzīvi un pārstāj domāt tikai par atkarīgo personu. Un sāk savu dzīvi veidot tā, lai līdzatkarīgajam ietu labāk kā līdz šim. Līdzatkarīgais nevar uzņemties atbildību par atkarīgā lietošanu vai nelietošanu, bet viņš noteikti var uzņemties atbildību par savas dzīves veidošanu. Līdzatkarīgais partneris neuzņemas atbildību par sava partnera dzīvi. Tas nozīmē, ka līdzatkarīgais partneris necenšas novērst lietošanas nepatīkamās sekas, kas rodas atkarīgajam. Piemēram, ja jaunietis, kurš cieš no datoratkarības, pārtrauc apmeklēt skolu, tad jaunieša vecākiem ir jāļauj pašam jaunietim sastapties ar savas uzvedības sekām – mācību gada atkārtošanu. Šāda neiejaukšanās, atbildības par savu rīcību atstāšana atkarīgā jaunieša ziņā līdzatkarīgajiem vecākiem parasti sagādā lielu pretestību un sašutumu. Līdzatkarīgie bieži sevi padara atbildīgu par atkarīgā lietošanu un viņa likteni. Tas ļauj atkarīgajam pastāvīgi noņemt no sevis atbildību. Jo ilgāk tas notiek, jo mazāka atbildība ir atkarīgajam par savu dzīvi. Veidojas pieradums, ka kāds par viņu parūpēsies, kāds viņu „savāks” un uzturēs „pie dzīvības”. Tādēļ ir īpaši svarīgi pārstāt uzņemties atbildību par atkarīgo. Tāpat svarīgi, ka līdzatkarīgais partneris kārtīgi pārdomā savus lēmumus, pirms tos pauž atkarīgajam. Pirms tiek draudēts ar šķiršanos vai izmešanu no mājas, ir kārtīgi jāapdomā, vai līdzatkarīgais partneris šos draudus ir gatavs un varošs izpildīt. Draudiem tādā gadījumā ir jābūt reāli izdarāmiem un solītais ir jāizpilda.
Šie līdzatkarīgā soļi var padarīt viņa dzīvi blakus atkarīgajam panesamāku. Visbiežāk atkarīgais partneris reaģē uz šiem jaunajiem līdzatkarīgā partnera soļiem, jo tas rada apgrūtinājumu turpināt lietošanu. Tādējādi pieaug iespējamība, ka atkarīgais partneris pametīs atkarības ceļu, pa kuru viņš ir pieradis iet, un meklēs jaunu. Palīdzība ir nepieciešama visai ģimenei un šīs palīdzības mērķis ir palielināt iespēju pārtraukt atkarīgu uzvedību.
Raksts tapis Rīgas domes Labklājības departamentam sadarbībā ar psych.mag., Krišjāni Zarembu.
Attēls: Bartosz Kosowski/whitezine.com
