Kamēr ģimene vēl cīnās, lai kontrolētu situāciju, īstenībā tas, kurš kontrolē situāciju, ir atkarīgais. Cenšoties uzlabot attiecības, kas ir neiespējami, kamēr partneris lieto ķīmiskās vielas vai kritis azartspēļu gūstā, jūs māniet sevi, mēģinot problēmu nepamanīt.
Piemēram, jūs piekrītat visam, lai izvairītos no strīdiem, vai arī uzņematies visas rūpes par saimniecību, lai tikai neredzētu, ka kaut kas paliek nepadarīts. Tas pilnīgi izsūc spēkus attiecībās ar atkarīgo. Kad jūs pārstāsiet kontrolēt un ļausiet slimībai attīstīties ar visām no tā izrietošajām sekām, ar jums manipulēt vairs nebūs iespējams.
Spēks ir bezspēcības pieņemšanā. Kad jūs pārtraucat sevi mocīt ar bezjēdzīgiem mēģinājumiem kaut ko mainīt vai arī pārstājat sevi vainot par to, ka neesat sasniedzis to, ko sasniegt nav cilvēka spēkos, jūs kļūstat brīvs un jums paveras iespēja meklēt citu izvēli.
‘’Patiesība mūs atbrīvo, bet tā padara mūs nelaimīgus”. (sakāmvārds)
Tas ir sarežģīti – atlaist. Mēs pieķeramies saviem ieradumiem, attiecībām un cīņas paņēmieniem vēl ilgi pēc tam, kad tie pārstāj mums palīdzēt. Ir dabiski ignorēt to, ko mēs zinām, cerot, ja mēs to nepamanīsim, mēs nezaudēsim to, kas pēc mūsu domām, mums pieder. Freids to komentē šādi: „Mēs daudz iegūstam, ja transformējam histēriskas ciešanas parastās skumjās.” Ļoti skumji ir tikties ar mūsu bezspēcību citu cilvēku uzvedības priekšā un saprast līdzatkarīgas uzvedības bezjēdzību. Bet tas atbrīvo mūs no histēriskām ciešanām.
Pirmais solis: pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir. Jūs esat bezspēcīgs atkarības priekšā un jūsu dzīve ir nevadāma. Jūsu domas un jūtas kļuvušas apsēstas. Atkarība nav tā problēma, ko jūs varat atrisināt, bet jūs varat atrisināt sava nemiera un baiļu problēmu. Jūsu ciešanas un ko ar tām darīt-lūk, problēma, kas ir jūsu priekšā. Atkarīgajam ir nepieciešama palīdzība, bet jums arī.
Bezspēcības atzīšana nozīmē padoties, lai paskatītos uz savu dzīvi citādāk. Daudzi saista kapitulāciju ar sakāvi un pazemojumu. Viņi ir līdzīgi atkarīgajam, kas tā vietā, lai atzītu savu pašiznīcinošo dzīves veidu, izvēlas nāvi.
Bet tie, kas izvēlējušies dzīvi bez atkarību izraisošo vielu/procesu lietošanas vai atdalīšanos no otra cilvēka, ir atklājuši, ka kapitulācija ir atbrīvošanās. Jūs nevarat kļūt kādam par apsargu, nezaudējot savu personisko brīvību. Jūs varat izlemt pieņemt kapitulāciju un kaut kādu laiku dzīvot ar sāpēm tā vietā, lai justu šīs sāpes visu atlikušo dzīvi. Šodien jūs varat izlemt un sākt mācīties kā justies labāk, mainot savas domas un darbības.
Tas izklausās pēc milzīga darba un tā tas arī ir. Bet to vajag darīt lēnām, maziem solīšiem, sev piemērotā tempā. Ir daudz cilvēku, kas šo ceļu ir gājuši pirms mums un viņi var būt mūsu sponsori vai konsultanti.
Tāpēc liela nozīme līdzatkarības novēršanai ir ”Līdzatkarīgo atbalsta grupām”, kuras ir latviešu un krievu valodās, notiek ārpus darba laika, ir profesionāli grupu vadītāji ar pieredzi un dalība grupā ir bez maksas!
Ar ”Līdzatkarīgo atbalsta grupu” palīdzību var labvēlīgi ietekmēt līdzatkarīga cilvēka dzīvi, palīdzēt saprast sevi, ģimenes struktūras izmaiņas, kas radušās kā sekas dzīvojot kopā ar atkarīgo.
Kas tad ir tik veselīgs vai terapeitisks ”Līdzatkarīgo atbalsta grupā”? Atbildot uz šo jautājumu, viena no dalībniecēm uzsvēra, ka viņu pieņēma tādu, kāda viņa ir. Cita savukārt teica, ka „tagad saprot, kā viss ir sācies”, un to, ka apzināšanās ir palīdzējusi attīstīt sevī brīvības sajūtu, izmainot viņas spēju izvēlēties pašai savu dzīves ceļu.
Psihoterapijas tradicionālās „sarunu” metodes nereti neļauj tikt cauri „nolieguma” sienai un šīs spēcīgās jūtas tiek „apglabātas” dvēseles dziļumos, bet, kamēr tās nav izpaustas un pārdzīvotas, atveseļošanās nav iespējama. ”Līdzatkarīgo atbalsta grupā”, ir iespēja nodarboties grupā, kurā tiek pārrunāta pagātne – jūtas, domas, cerības. Līdzatkarīgajiem tiek dota iespēja vēlreiz izspēlēt sev svarīgākās lomas, izpaust savu iekšējo pasauli ar grupas palīdzību. Katrs dzīves aspekts, sākot no bērnības līdz pat vecumam var tikt izdzīvots vēlreiz.
Līdzatkarīgo cilvēku cīņa darbojas ap pamata problēmām: „Kas es esmu? Kur un ar ko es esmu??”. Viņu mēģinājums iegūt identitāti, sevis un savu robežu apzināšanos ir meklējumi uz atbildi : „Kas es esmu?” Tiekšanās atrast savu nišu, attīstīt attiecības, piederības un līdztiesīguma jūtas – viss tas ir viņu labvēlīgās vides meklējums, kur viņš saņem aprūpēšanu, iespēju atklāties un realizēt sevi. Ja mums izdosies palīdzēt līdzatkarīgajiem viņu cīņā un meklējumos, iespējams, ka viņi nonāks pie uzticēšanās, atklātības, godīguma, varēs noticēt paši sev.
Ar informāciju par atbalsta programmām līdzatkarīgajiem iespējams iepazīties šeit.
Dalība grupās ir BEZMAKSAS!
