Mainoties paaudžu paaudzēm, mainījusies arī to izpratne un attieksme pret tām vērtībām, kuras spēcīgi ietekmē cilvēka emocionālo attīstību jau kopš agras bērnības.
„Autoritāte” ir jēdziens, kas raksturo būtisku vecāku un bērnu savstarpējo attiecību un saskarsmes veidu, un kas laika gaitā paaudžu attiecībās piedzīvojis krasas pārmaiņas – sākot no bezierunu paklausības līdz pat brīvi atļaujošiem apstākļiem.
Autoritātes formu, kas pagātnē balstījās uz bezierunu piekrišanu, spilgti raksturo tādas bieži vien dzirdētas frāzes, kā „Mēs savus vecākus respektējām”, „Skolotājs manā bērnībā bija neaizskarams!” vai „Manā laikā par tādu uzvedību liktu tupēt ar plikiem ceļiem zirņos”. Šādu autoritātes formu atbalstīja gan sabiedrība, gan varas institūcijas (sabiedrības instances).
Mūsu kultūrā autoritāte piedzīvojusi apvērsumu. Šodien iepriekšminētās frāzes var liecināt par vēlmi saskarsmes problēmas risināt ar citu laiku audzināšanas modeļiem un pieņēmumiem, ka nepaklausība ir jāiznīdē jau „saknē” un autoritātei jābūt nesatricināmai. Ja savulaik šāda autoritātes izpratne tika popularizēta un netika uztverta kā slikta audzināšana, tad mūsdienās vārds „autoritāte” ieguvis pat negatīvu nozīmi.
Autoritātes koncepta pārmaiņas sākās 60jos un 70jos gados, sabiedrībai autoritāti saistot ar varas autoritāti un cilvēku ciešanām II pasaules kara ietekmē. Rietumos radās idejas par autoritāras audzināšanas ļauno ietekmi, un tā tika uzskatīta ar antipedagoģisku pieeju un „dresūru”.
Ideju pamatā bija doma par bērna personības attīstīšanu un vienlīdzību attiecībās ar bērnu – tajā autoritāte bija vien senās pilsoniskās sabiedrības mantojums. Vecāku un skolotāju funkcijas bija jāveic ar mīlestību, atbalstu un sapratni. Bērna attīstība tika saistīta ar brīvu attīstības telpu, ierobežojumi un prasības bija jāapstādina, kolīdz sākās bērna radošās izpausmes. Ideja par draudzību ar bērnu deva cerību, ka sabiedrībā bez ierobežojumiem, bez “melnās pedagoģijas” izaugs emocionāli veseli, neagresīvi, zinātkāri, spontāni, kontaktēties griboši bērni. Vardarbība bērnu starpā tika saistīta ar vecāku vardarbību pret bērniem. Mācīšanās grūtības tika attiecinātas uz skolotāju spēju mācīt. Bērna emocionālās problēmas tika uztvertas kā ierobežojumu un netolerantu vērtību radītas. Tika attīstīta pat pārspīlēta ideja, ka šādā veidā tiks radīta taisnīga un demokrātiska sabiedrība.
Tomēr rezultāts bija pretējs gaidītajam. 80os gados veiktie pētījumi liecināja, ka tie bērni, kuri auguši atļaujošos apstākļos, attīstās citādāk, nekā tika gaidīts. Atļaujošos apstākļos auguši bērni uzrādīja paaugstinātu agresivitāti. Bērni, it īpaši pusaudžu vecumā, mazāk apmeklēja skolu un pakļāvās narkotiku lietošanai. Tāpat šiem bērniem bija ārkārtīgi pazemināts pašvērtējums.
Tas bija šokējoši, jo tika sagaidīts pilnīgi pretējais. Kā varēja rasties pazemināts pašvērtējums, ja viss tika atbalstīts un veicinātas bērnu radošās izpausmes? Šādi rezultāti ir iemesls jautājumam: vai bērns var iegūt reālu paša redzējumu un pašvērtējumu, ja vecāki izvairās no jebkādas kritikas; ja tiek apbrīnota ikkatra bērna darbība?
Šādi novērojumi ir spilgts pierādījums tam, ka pašvērtējums veidojas ne tikai no pozitīvām atsauksmēm un procesiem. Pašvērtējums rodas arī no grūtību pārvarēšanas. Tad, kad bērni tiek galā ar grūtībām un spēj apzināties savu varēšanu, viņi ir lepni par sevi. Bērni, kas nāk no atļaujošām ģimenēm, neiegūst pozitīvo grūtību pārvarēšanas pieredzi. Šādiem bērniem trūkst savas kompetences sajūtas. Jo attīstība seko pēc tam, kad ir bijusi sevis piespiešana, dzīves grūtības ir pārvarētas. Tādēļ – ja gribat stiprus bērnus – ļaujiet viņiem saskarties arī ar dzīves grūtībām un mācīties tikt ar tām galā!
Vecāku klātbūtne
Autori H.Omer un A. vin Schippe (2002) piedāvājuši jēdzienu – „Vecāku klātbūtne”, kas ir pamats jauna veida autoritātei – nevis bezierunu vai visatļaujošai, bet tādai, kas rada uzticību un savstarpēju cieņu.
Kāpēc vecāku klātbūtne?
Lai vecākiem būtu kāda vienkārša un saprotama ideja, kuru varētu izmantot ikreiz, kad audzināšanas procesā rodas spriedzes situācijas.
Vecāku klātbūtnes koncepcija ir: bērnam klājas labi, ja vecāks ar savu uzvedību bērnam dod ziņojumu: “Es esmu tava mamma, tavs tētis un palikšu tava mamma un tavs tētis; es nevēlos tapt izstumts. Es te palieku un palikšu te gan tad, ja viss notiks jauki un harmoniski, gan tad, ja nebūs skaisti un harmoniski”. Šai vienkāršajai idejai – man jābūt klātesošam , būtu jāpaliek vecāka atmiņā. Ja vecāki sāks domāt par to “kā es varu savu klātbūtni nezaudēt, ko es varu darīt, lai savu klātbūtni pastiprinātu”, tad viņiem jau būs pavediens, kas neļaus novirzīties no sava mērķa. Piemēram, ja katru vakaru ir jācīnās par mantu novākšanu:
- izstrādājiet kopīgi ģimenes noteikumus, piemēram, līdz vakaram katrs novāc savas lietas;
- uzrunājiet bērnu tikai tad, kad viņš pabeidz rotaļu vai spēli. Par mantu novākšanu paziņojiet laikus, piemēram, piemēram: “Pēc pusstundas ēdīsim, bet pirms tam novāc un sakārto mantas.”
Klātesamības koncepcijas mērķis palielināt vecāku klātbūtni, lai viņi saviem bērniem kļūtu par apstiprinātu un atzītu autoritāti savos centienos, kuru cienīt un sadarboties. Lai vecākiem un bērniem būtu sava noteikta vieta ģimenē, nevis tikai devēja un saņēmēja attiecības – lai viņi bērnu dzīvē atkal kļūtu par kaut ko, ne tikai naudas avotu.
Vecāku klātbūtne nav brīnumu nūjiņa, kas pasaka, kas vajadzīgs, lai pareizi izaudzinātu bērnus, bet tā var būt laba ideja, kā rīkoties grūtās situācijās.
Mēs dzīvojam jaunā brīvā sabiedrībā, kur parādās jautājums par autoritāti. Kāda autoritāte ir pieņemama jaunajā sabiedrībā, kāda autoritāte ir iespējama?
Šobrīd mums vairs neder klasiskā autoritātes izpratne, kas sevī ietver kontroli, varu, distanci. Šajā izpratnē skolotājs, vecāks stāv augstāk, ir pārāks, attālināts. Nepieciešams izveidot jaunu izpratni par autoritāti, kas iederas mūsdienu sabiedrībā, un kas var balstīties uz klātbūtni – es esmu šeit, es palikšu šeit, kas ir pretēji vecajai izpratnei – es pasaku, jums tas ir jāizdara, kamēr manis nav. Piemēram, izpildi mājas darbus un pats aizeju prom.
Vecā autoritātes izpratne balstījās uz kontroli – „Es tevi kontrolēju; prasu, lai tu pakļaujies man”. Pašreizējā sabiedrībā mēs augstu vērtējam autonomiju, kas ir grūti iedomājama kopā kontroli. Ir iespējams radīt autoritāti nekontrolējot bērnu, bet kontrolējot sevi. Ja man ir kontrole pār savām reakcijām, un es varu teikt bērnam, es nevaru tevi kontrolēt, es nevaru tevi piespiest, es nevaru kontrolēt tavu muti, tavas rokas, bet es varu tevi aizsargāt un es varu kontrolēt sevi. Es varu paturēt savus mērķus – tas nozīmē paškontroli, kas ir spēka avots. Varas vietā spēks. Vecāks, skolotājs, kam ir paškontrole, iegūst autoritāti. Ja vecāks saglabā savu kontroli, tad bērns vairs nevar tik viegli sašķobīt vecāku, vecāks vairs nezaudē savaldību un tādējādi iegūst autoritāti.
Nākamais vecās autoritātes izpratnes aspekts bija hierarhija. Rodas jautājums – kā autoritāte iespējama bez hierarhijas? Bija laiks, kad hierarhija bija sinonīms autoritātei. Taču mūsdienās hierarhija vairs tik labi nedarbojas. Es varu iegūt autoritāti tik lielā mērā, cik sabiedrība, apkārtējie, draugi, radi atbalsta mani, autorizē mani (dod atļauju). Es tādējādi izveidoju autoritāti caur attiecību tīklu, kurā katrs tā elements veido manu autoritāti.
Jaunā autoritāte ar klātbūtni, ar tuvumu un ar attiecībām tradicionālās autoritātes priekšā ir kaut kas jauns, kā pretstats uzskatam: “Nepielaist bērnus pārāk tuvu. Neizlutināt.”
Lai to varētu realizēt, vecākiem nepieciešams atbalsts. Autoritāti neiegūst uzreiz, kolīdz paziņo – „Es esmu tavs tētis/mamma”. Te ir svarīgi, lai sociālais tīkls ir draudzīgs, kas stāv aiz vecāku muguras – radi, draugi, skola, bērnu draugu vecāki, kaimiņi. Atbalsta tīkls stiprina vecākus kā labus vecākus.
Nākamais jaunās autoritātes solis ir – kā vecākiem izvairīties no vardarbības un bērna pazemošanas.
Vecāki ir tie, kuri rūpējas par to, lai situācija nesaasinās. Agrāk bērns bija atbildīgs par to, ka attiecības pasliktinās. Bērns pateica rupjību, bet vecākam tiesības bērnam „uzšaut” pa muti. Jaunais koncepts ir tas, ka vecāki ne tikai izvairās no vardarbības, bet arī meklē ceļus, kā mazināt konfliktu. Bez draudiem un uzkliegšanas. Pētījumi liecina, ka vecāku spēja nesaasināt konfliktus stiprina viņu autoritāti.
Agrāk autoritāte balstījās uz statusu. Autoritāti nedrīkstēja apšaubīt. Tagad ir svarīgi, lai autoritātes darbības būtu caurspīdīgas. Svarīga ir vecāku gatavība pieņemt savas kļūdas un tās labot. Autoritātes darbības tiek apspriestas, tāpat arī bērna uzvedība. Ja bērna vardarbīgā uzvedība tiek noslēpta, tad neapzināti tiek atbalstīta vardarbība arī citur.
Vecākiem/skolotājiem ir pienākums uz paškontroli. Nevis uzreiz reaģēt, bet svarīgi pa priekšu “atdzist” un tad rīkoties. Pārdomāt un tikai tad atbildēt bērnam. Piemēram, „Šodien es nevaru pateikt, vai atbalstu tavu palikšanu pa nakti, mums ar tēvu jāapspriežas, rīt pateiksim savu lēmumu”.
Ja mēs distancējamies no saviem bērniem, mēs zaudējam savu autoritāti un bērni tādējādi var pazaudēt savu “iekšējo” mātes vai/un tēva balsi, kas kritiskās situācijās ļauj pieņemt pareizāku lēmumu.
Rakstu sagatavojis un informāciju apkopojis ģimenes psihoterapeits Gatis Bušs, balstoties uz Haim Omer un Arist von Schlippe grāmatu “Autorität ohne Gewalt „ Vandenoeck &Ruprecht, Goettingen, 2002
Foto: www.newparent.com
