Brieduma gadi, pirmspensijas vecums, vecāka gadagājuma cilvēki, seniori…apzīmējumi ir dažādi, bet kā kopumā varētu raksturot iedzīvotāju vecumā virs 55 gadiem psihoemocionālo portretu un novecošanās procesu?
Mēs dzīvojam laikā, kad sabiedrības novecošanās jautājums ir aktuāls ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Nākotnes demogrāfijas tendences liecina, ka pastāvīgi zemo auglības rādītāju un pieaugoša paredzamā mūža ilguma dēļ ES sabiedrība turpinās novecot*. Reizumis asociācijas mēdz raisīties pirmkārt ar fizisku novecošanos, bet tikpat nozīmīgs aspekts, raksturojot cilvēka novecošanās dzīves posmu, ir psihoemocionālā veselība un tās izmaiņas.
Mūsu sabiedrības demogrāfiskais fenomens – sabiedrības novecošana jeb mūža ilguma palielināšanās,dzīvojot pasaules attīstītāko valstu savienībā, ir aktuāla tēma arī Latvijas sabiedrībā. Tāpat arī zinātniskie pētījumi par vecuma grupu “55+” un programmas, kas vērstas uz aktīvas, veselīgas dzīves veicināšanu gan vidējos, gan vēlīnos brieduma gados, ir aktualitāte gan šeit, Latvijā, gan visā Eiropā.
2013.gadā Rīgā domes Labklājības departamenta pasūtījuma tika veikts pētījums par iedzīvotāju kognitīvo (ar izziņas darbību saistīto jeb intelektuālo) spēju kvalitāti vecumā no 50 līdz 69 gadiem. Pētījumā piedalījās 200 rīdzinieku, un iegūtie rezultāti liecina, ka kognitīvās spējas kopumā pazeminās (un tas likumsakarīgi šajā vecumā), bet spēju kritums ir īpaši izteikts vecumā no 65 gadiem.
Atklājumi par konkrētām kognitīvo spēju grupām, kurās pazeminājums ir izteiktāks, kā arī izglītības faktora ietekme uz iedzīvotāju uzrādītajiem rezultātiem liek secināt, ka katram individuāli un sabiedrībai kopumā ir iespējas rūpēties par prāta, emocionālo un fizisko veselību, lai aktīva, veselīga dzīve turpinātos pēc iespējas ilgāk. Pirmkārt šīs rūpes balstāmas uz izglītošanu un informēšanu par šī un citu zinātnisku pētījumu rezultātiem. Saprotot, kas ir likumsakarīgi un nenovēršami, gadu skaitam palielinoties, un kuras spēju grupas ir iespējams trenēt, rodas iespēja ietekmēt savu veselību brieduma gados.
Aizspriedumu un stereotipu varā – arī priekšstats par vecāka gadagājuma iedzīvotājiem
Diemžēl kā sabiedrība kopumā sirgstam ar dažādiem aizspriedumiem. Ik pa laikam varam novērot, kā izpaužas stereotipi, naidīgums un zināšanu trūkums par dažādām atšķirībām cilvēku vidū (rasu, reliģijas, dzimuma, seksuālās orientācijas, HIV/Aids inficēto u.c), un diemžēl izņēmums nav arī nepamatoti aizspriedumi par vecāka gada gājuma cilvēkiem. Tas rada augsni diskriminācijai vecuma dēļ jeb eidžismam (“ageism” no angļu val.). Šī disikriminācija var izpausties gan sabiedrībā kopumā, gan atsevišķās nozarēs strādājošo vidū, piemēram, attieksmē pret klientiem apkalpojošā nozarē; savukārt skeptiska ir attieksme arī pret gados vecākiem cilvēkiem izglītībā, bet īpaši izteikti diskriminācija izpaužas nodarbinātībā. Izplatītākie stereotipi par veciem cilvēkiem ir tāda, ka tie ir vientuļi un sociāli izolēti, viņiem ir slikta veselība, viņi ir slogs jaunākajām paaudzēm, viņiem nav seksuālās dzīves, viņi nav spējīgi apgūt jaunas iemaņas. Nereti brieduma gadu ļaudis paši pakļaujas šiem aizspriedumiem, tādējādi nelabvēlīgi ietekmējot savu psihoemocionālo veselību. Viens no nepatiesākajiem un visai sabiedrībai kopumā apdraudošākajiem ir uzskats, ka visi vecie cilvēki (65+) ir vienādi, homogēna grupa.
Taču pētījumi par to, kā dzīvo gados vecāki cilvēki – ko dara, spēj, grib un var – rāda citu ainu. Dzīves veidā ir lielas individuālas atšķirības; nevienā citā vecumposmā tās nav tik ievērojamas. Hronoloģiskais vecums samērā precīzi atspoguļo attīstību bērnībā un jaunībā, taču gadiem ejot novirze no vidējiem rādītājiem kļūst lielāka. It viegli varam iztēloties, ka gandrīz visiem 7 – 8 gadus veciem bērniem dzīves veids ir līdzīgs – iet skolā, apmeklē interešu pulciņus, satiekas ar draugiem utt. Līdz ar vecumu atšķirības pieaug. Ir cilvēki, kuri ap 60 – 65 gadiem turpina strādāt. Ir tādi, kuri aktīvi darbojas interešu kopās, un ir tādi, kuri nododas saviem vaļaspriekiem. Un pretēji – ir cilvēki, kuri līdz ar gadiem kļūst pasīvi, izolējas, kļūst vientuļāki; kuru fiziskā un garīgā veselība pasliktinās. Citiem vārdiem sakot, vecums pats par sevi neļauj prognozēt, kāda cilvēkam būs garīgā veselība, kā viņš spēs tikt galā ar grūtībām, kā spēs pielāgoties pārmaiņām un kāda būs personība vecumā.
Novecošanas veidi – atšķirīgi
Pētnieki mēdz runāt arī par normālu, optimālu un patoloģisku jeb neveselīgu novecošanu. Normāla novecošana nozīmē, ka, kļūstot vecākam, cilvēkam sāk parādīties kādas garīgas vai fiziskas saslimšanas. Diemžēl – tomēr tā. Optimāla – tas nozīmē novecot iespējami labākajā veidā, ņemot vērā personības un vides faktorus. Pataloģiska novecošana izpaužas kā fiziska vai garīga saslimšanas, piemēram, demence vai Alcheimera slimība.
Mūsu uztvere un mūsu attieksme pret sevi
Kas ir svarīgākie faktori, kas ietekmē dzīves kvalitāti vecumā pēc 55 gadiem, kā arī to, ka novecošana norit optimāli? Nenoliedzami, ievērojama nozīme ir materiālai nodrošinātībai. Cilvēki, kuri ir pārtikušāki, ir ar dzīvi apmierinātāki. Šajā ziņā cilvēki Latvijā pirmspensijas vecumā izjūt lielāku nedrošību, bažas par to, kas sagaida pēc pensijā aiziešanas. Vēl viens svarīgs faktors ir veselība un to savukārt būtiski ietekmē iedzimtība – tas attiecas gan uz novecošanas procesiem, gan saslimšanas riskiem utt. Taču līdzās šiem grūtāk ietekmējamiem faktoriem – iedzimtībai, materiālajai nodrošinātībai – veiksmīgu novecošanu ietekmē cilvēka raksturs (personība), dzīves veids, sociālās saiknes un lielā mērā arī vecuma uztvere, attieksme pret savu vecumu.
“Ek, ko nu es vairs savā vecumā”… cilvēki mēdz paši sevi “norakstīt” no aktīvas dzīves priekšlaikus. Psihologu veiktie pētījumi liecina: ja cilvēki pozitīvāk uztver vecumu, ja viņu pārliecības par novecošanu ir pozitīvākas, tad viņi ir aktīvāki savā dzīvē, ar labāku fizisko un garīgo veselību. Pētnieki to sauc par vecuma paradoksu – ja cilvēki pozitīvāk uztver savu vecumu un ja ir pozitīvākas pārliecības par novecošanu, tas ļauj pareģot kognitīvu un emocionālu labklājību, labāku funkcionālo veselību, preventīvo veselības uzvedību. Un pretēji – negatīvi stereotipi par attiecīgo vecumu ir saistīti ar mazāk adaptīvu uzvedību – zemāku kognitīvās funkcionēšanas spēju un sliktāku veselību.
Vecums 55 – 65 tiek dēvēts par vēlīniem brieduma gadiem. Daudzās Rietumu sabiedrībās 60 – 65 gadi tiek uzlūkoti kā vecuma slieksnis. Iespējams, ka iemesls saistās ar 
sociālām normām (piemēram, pensijā aiziešanas vecumu) un vecumu, kad novecošanas pazīmes kļūst pamanāmākas. Krīzes šajā vecumā mēdz būt saistītas ar pensijā aiziešanu – varbūt cilvēks to nevēlas, bet ir jādara, vai gluži otrādi – ir vēlme doties pensijā, taču jāturpina strādāt, jo citādi nevarēs “savilkt galus”. Daļa cilvēka šajā vecumposmā piedzīvo “tukšās ligzdas sindromu” – t.i., bērni izaug un sāk patstāvīgu dzīvi, bet citiem nākas daudz rūpēties – gan par vecākiem, kas sasnieguši visai cienījamus gadus, gan bērniem, kuri nesen izveidojuši savas ģimenes. Iespējams, daļai nākas pierast pie jaunām lomām – vīra vecāki, sievas vecāki, vecvecāki… Krīzi šajā vecumposmā var radīt arī apziņa par neizbēgamo novecošanu un dzīves galīgumu. Kas palīdz pārvarēt šīs krīzes – dzīves posmus, kuros grūtības vismaz uz kādu laiku ir lielākas nekā spēki, lai ar tām tiktu galā? Pētījumi liecina, ka būtiska loma ir tuvinieku un draugu atbalstam, pozitīvām emocijām, optimismam, fiziskām un garīgām aktivitātēm, personības briedumam.
2015.gadā Rīgas domes Labklājības departaments par šo tēmu rīdziniekiem piedāvāja apmeklēt vairākas lekcijas, kas paredzētas ikvienam, kam interesē zinātnes atziņas un pētījumos iegūtie secinājumi par ilgas, produktīvas un veselīgas dzīves iespējām. Lekcijas vadīja psihoterapeite un psiholoģe ar mērķi izglītot par uzdevumiem, ko brieduma vecums izvirza personības attīstībai, par dzīves krīzēm un to pārvarēšanu; par to, kādi personības un sociālie faktori nosaka veiksmīgu un kvalitatīvu dzīvi pēc darba gaitu pārtraukšanas. Psihologi iedrošināja un apmācīja veidot jaunus veselīgus paradumus, kas palīdz atvairīt vecuma ietekmi uz intelektuālajām spējām, kā arī informēja par Rīgā pieejamo atbalstu un palīdzību psihoemocionālās veselības nodrošināšanā.
Raksts tapis sadarbībā ar psiholoģi, LPB un Eiropas Psihoterapeitu Asociācijas sertificētu psihoterapeiti Benitu Griškeviču un psiholoģi Signi Knipši.
* Satatistikas dati par iedzīvotājiem reģionu līmenī, Eurostat. [www.ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Population_statistics_at_regional_level/lv]
Foto: www.huffingtonpost.com; www.gracepointwellness.org
