Hepatīts ir aknu iekaisums – infekcijas slimība, ko izraisa hepatīta vīrusi.
Saslimt ar B hepatītu ir visvieglāk, jo inficēšanās deva, salīdzinot ar C hepatītu, ir niecīga.
B hepatīts izplatās ar asiņu starpniecību, seksuāli transmisīvā ceļā un vertikālās transmisijas ceļā (no inficētas grūtnieces auglim vai dzemdību laikā). Inficēšanās ar B hepatītu var notikt, lietojot kopīgus injicēšanas piederumus (šļirces un adatas), dzimumkontaktu ceļā (vagināla, anāla vai orāla seksa laikā), ja netiek lietots prezervatīvs, lietojot kopīgus higiēnas piederumus, piemēram, skuvekli, zobu birsti, veicot manikīru, pedikīru, tetovēšanu vai pīrsingu, zobārstniecības u.c. medicīnisku manipulāciju laikā, ja nav pareizi sterilizēti instrumenti, asins pārliešanas laikā (Latvijā asinis pirms pārliešanas tiek pārbaudītas, lai novērstu šādu iespēju).
B hepatīta vīrusam ir raksturīga īpaša izturība pret ķīmisku un fizikālu līdzekļu iedarbību, tādēļ, veicot manipulācijas, kas saistītas ar ādas vai gļotādas bojājumu ar vairākkārt lietojamiem instrumentiem, noteikti jāpārliecinās, ka tie tiek sterilizēti speciālās iekārtās atbilstoši instrukcijai.
Apmēram 30 līdz 40 % cilvēku slimība noris ar tai raksturīgām pazīmēm: nespēks, nelaba dūša, vemšana, sāpes vai smaguma sajūta labajā paribē, bezmiegs, ādas nieze, tumšs urīns, gaiši izkārnījumi, dzelte (var sākties no acu baltumiem un pārņemt visa ķermeņa ādu).
Aptuveni 10 līdz 15 % gadījumu attīstās hroniskas formas B hepatīts. Šādos gadījumos nepieciešams veikt papildu izmeklēšanu pie infektologa vai hepatologa un uzsākt specifisku ārstēšanu. Hroniska B hepatīta gadījumā nepieciešams regulāri kontrolēt veselību, jo ir paaugstināts risks saslimt ar aknu cirozi vai aknu vēzi. Faktori, kas slimības norisi saasina: toksisku vielu lietošana (alkohols, narkotikas, medikamenti), fiziska pārslodze, aknas pārslogojoša uztura lietošana (trekni produkti).
B hepatītu diagnosticē ar asins analīzi, nosakot antigēnu HBsAg. Antigēns asinīs parādās jau 1 līdz 1,5 mēnešus pirms slimības izpausmēm. Nedaudz vēlāk asins analīzes uzrāda organismā izstrādātās antivielas pret B hepatīta vīrusu. Nepieciešamības gadījumā jāvēršas pie aknu slimību speciālista – hepatologa, kas veiks plašāku izmeklēšanu.
Smagākos B hepatīta gadījumos ir nepieciešama ārstēšana slimnīcā, taču vieglākos gadījumos B hepatītu var ārstēt arī mājās. Akūta B hepatīta gadījumā vairumam pacientu nav nepieciešama medikamentu lietošana. Hroniskas formas gadījumā tiek lietoti pretvīrusu medikamenti. Pēc B hepatīta pārslimošanas organismā izveidojas antivielas, kas pasargā no atkārtotas inficēšanās.
Visefektīvākā B hepatīta profilakse ir vakcinācija. Kopā nepieciešams saņemt 3 potes 6 mēnešu laikā. Vienreiz veicot vakcinācijas kursu, tiek nodrošināta aizsardzība pret slimību un atkārtota vakcinācija nav nepieciešama. Kopš 1997. gada Latvijā notiek visu zīdaiņu vakcinācija pret B hepatītu. Imunizācija jāveic pusaudžiem 14 gadu vecumā, ja viņi nav vakcinēti iepriekš. Vakcinācija ieteicama arī inficēto cilvēku ģimenes locekļiem, dzimumpartneriem un citām riska grupām. Vakcinācija pret B hepatītu pasargās arī no D hepatīta, jo inficēšanās ar D hepatītu iespējama tikai vienlaicīgi ar B hepatītu vai personām, kas jau ir inficētas ar B hepatīta vīrusu.
Arī C hepatīts ir vīrusu infekcijas slimība, kas izpaužas ar aknu audu bojājumiem. C hepatīts ir ļoti izplatīta infekcija injicējamo narkotiku lietotāju un ar tiem saistīto personu vidē.
Visizplatītākais C hepatīta vīrusa pārneses veids ir ar inficētu asiņu starpniecību. Retāk C hepatīts tiek pārnests seksuālās transmisijas un vertikālās transmisijas ceļā (no inficētas grūtnieces auglim, visbiežāk dzemdību laikā).
Inficēšanās ar C hepatītu var notikt, lietojot kopīgus injicēšanas piederumus (šļirces, adatas un citus), lietojot kopīgus higiēnas piederumus (skuvekļus, zobu birstes), veicot skaistumkopšanas procedūras (manikīrs, tetovējumi, pīrsings), medicīnisko manipulāciju laikā (zobārsts, ķirurģiskas manipulācijas), ja nav pareizi sterilizēti instrumenti, iesaistoties gadījuma dzimumsakaros un bieži mainot partnerus, ja netiek lietots prezervatīvs, asins pārliešanas laikā (Latvijā asinis pirms pārliešanas tiek pārbaudītas, lai novērstu šādu iespēju).
Sākuma pazīmju šai slimībai var nebūt. Tomēr, ja sākotnējie simptomi ir, tie ir neizteikti, tos bieži uzskata par saaukstēšanos. Retos gadījumos parādās ilgstošs nogurums, slikta dūša, diskomforta sajūta labajā paribē, slikta apetīte, īslaicīgas muskuļu un locītavu sāpes, dzelte. C vīrushepatīts 80% gadījumu pāriet hroniskā formā, arī hroniskās formas simptomi ir nespecifiski un ilgstoši var nebūt pamanāmi.
C hepatītu diagnosticē, veicot asins analīzi, kurā nosaka vīrusa antigēnu vai antivielas pret C hepatīta vīrusu (anti-HCV). Antivielas asinīs saglabājas visu mūžu, arī ja pats vīruss vairs nav atrodams organismā. Latvijā visiem asins paraugiem, kuros ir atrastas antivielas, tiek veikta apstiprinoša diagnostika. Aknu slimību speciālists – hepatologs, veic plašākus izmeklējumus, lai noteiktu aknu bojājumu līmeni.
Apstiprinātas diagnozes gadījumā uzsāk specifisku pretvīrusu terapiju, lai novērstu iekaisumu un aknu bojājumus. Hroniska C hepatīta gadījumā ārsts nozīmē specifisku ārstēšanu ar iedarbīgiem pretvīrusu preparātiem. Ārstēšanās ilgst vidēji 6 līdz 11 mēnešus. Kopš 2014. gadā valsts 75% apmērā kompensē medikamentu iegādi. C hepatīta ārstēšanai. Trūcīgas personas ārstēšanās tiek kompensēta pilnā apmērā.
Pret C hepatītu vakcīnas nav. Cilvēkiem, kuri ir inficējušies ar C hepatītu, ir svarīgi vakcinēties gan pret A hepatītu, gan B hepatītu, lai novērstu citas hepatīta infekcijas pievienošanos un attālinātu aknu cirozes un vēža attīstību.
Izmanto iespēju un veic B un C hepatīta eksprestestu kādā no HIV profilakses punktiem anonīmi un bez maksas! Nepieciešami tikai pāris asins pilieni, lai noskaidrotu savu B un C hepatīta statusu. Atrodi sev tuvāko HIV profilakses punktu šeit!
Sīkāka informācija par B hepatītu šeit. Sīkāka informācija par C hepatītu šeit.
