Stress kā izdegšanas sindroms ikdienā. Kas liecina par stresu ķermenī un kā stiprināt garīgo veselību.

Posted on | by vr_admin

Sad woman hug her knee,nobody

Mēs zinām, cik svarīgas ir fiziskās aktivitātes vai cik svarīgi ir tīrīt zobus. Taču ko mēs zinām par mūsu emocionālo higiēnu? Kāpēc ir svarīgi izprast savu emocionālo un psiholoģisko pašsajūtu? Cilvēka eksistence nav iedomājama bez stresa. Stress kā tāds ir nepieciešams, jo motivē cilvēku domāt un darboties. Tomēr – ja stresa ir pārāk daudz? Nav vienkārši zināt vai saprast, kurā brīdī beidzas stress un kurā brīdī sākas izdegšanas sindroms jeb izsīkums. Būtībā izsīkumu var apskatīt kā stresa pieauguma gala rezultātu – stress ir sava veida izsīkuma sākuma punkts – izsīkuma “mazais brālis”, kuram pieaugot pēc kāda laika veidojas izsīkums. Tas nozīmē, ka izdegšanas sindroms nevar attīstīties, ja cilvēks nepiedzīvo stresu. Vēl viena svarīga atšķirība starp stresu un izdegšanas sindromu ir tā, ka stresu pašu par sevi nevar uzskatīt kā garīgas un/vai fiziskas veselības traucējumu, bet izdegšanas sindromu gan. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš piedzīvo izdegšanas sindromu, vairs nav tāds, kāds viņš vēlētos būt pats savās acīs, vai arī tāds, kāds viņš bija agrāk. Stresu un izdegšanas sindromu raksturo viltīgs apburtais loks: cilvēks, kurš piedzīvo ilgstošus stresa apstākļus, sāk pamanīt, ka lietas, ko viņš paveica diezgan labi agrāk, tagad vairs nav tik viegli paveicamas. Sākot parādīties izdegšanas sindromam, cilvēks piedzīvo vēl augstāku stresa līmeni, kas savukārt atkal noved pie papildu psiholoģiskām, emocionālām vai fiziskām problēmām. Tā kā izdegšanas sindroms pats par sevi ir veselības traucējums, tad ir papildu citi riska faktori, kas “palīdz” attīstīties izdegšanas sindromam.

Nereti cilvēks biežāk piedzīvo psiholoģiskas traumas, piemēram, neveiksmes vai vientulību, nekā fiziskas traumas. Taču, līdzīgi kā fiziskās traumas, arī psiholoģiskās traumas var pasliktināt cilvēka garīgo veselību, ja tās netiek ņemtas vērā. Ignorēt savu psiholoģisko pašsajūtu ir tas pat, kas nepievērst uzmanību rokas lūzumam. Galvenais iemesls, kāpēc cilvēki cieš no paaugstināta stresa un izdegšanas, ir tas, ka cilvēki nepietiekoši izvērtē savas prioritātes un pamet novārtā savu emocionālo higiēnu. Bieži vien ilgstoša stresa situācijās cilvēkam veidojas psiholoģiski neveselīga uzvedība. Piemēram, piedzīvojot vairāku neveiksmju virkni, cilvēks pamazām kļūst mazāk pārliecināts par sevi un biežāk jūtas bezpalīdzīgs. Šāda uzvedība attīstās kā apburtais loks – jo bezpalīdzīgāks un nepārliecinātāks cilvēks jūtas, jo biežāk viņš nespēj tikt galā ar grūtībām un piedzīvo neveiksmes. Cilvēks, kurš piedzīvo izdegšanas sindromu, jūtas emocionāli iztukšots, bezpalīdzīgs, viņam krītas motivācija un darba spējas, kā arī cerība pozitīvām izmaiņām.

Cilvēka prāts un emocijas ne vienmēr ir cilvēkam uzticami draugi, jo vienā brīdī tie ir atbalstoši, bet citā – ļoti nepatīkami. Kā liecina pētījumi, cilvēki, kuriem ir zemāka pašcieņa, ir jūtīgāki pret stresu nekā cilvēki, kuri saredz sevi vairāk „pozitīvā gaismā” un tāpēc spēj sevi labāk pasaudzēt. Cilvēki ar zemāku pašcieņu arī biežāk jūtas vientuļi. Vientulība rada dziļu psiholoģisku traumu, kas izkropļo cilvēka uztveri un pārņem cilvēka domāšanu. Vientulības izjūta rada cilvēkā bailes mainīt ierasto kārtību. Taču vientulības izjūta ir ļoti subjektīva: pat tad, ja objektīvi cilvēkam ir citi, kas par viņu rūpējas, uztraucas un kuriem rūp cilvēka pašsajūta, „vientuļnieks” var justies emocionāli vai sociāli nošķirts no tiem, kas cenšas viņam palīdzēt. Tāpat cilvēki, kuri jūtas vientuļi, ir daudz jūtīgāki pret neveiksmēm un viņiem nepieciešams daudz ilgāks laiks, lai tiktu galā ar emocijām, ko neveiksmes izraisa. Tāpēc cilvēki, kuri jūtas vientuļi, ir daudz vairāk pakļauti izdegšanas sindromam.

Lielākam izdegšanas sindroma riskam pakļauti arī tie cilvēki, kuri biežāk piedzīvo tā saucamo akūto stresu jeb neparedzamas, pēkšņas stresa situācijas, kā arī cilvēki, kuri piedzīvo ilgstošas stresu izsaucošas situācijas. Hronisks jeb ilgstošs stress izraisa tādas fiziskas sekas kā augstāku asinsspiediena un holesterīna līmeni, kā arī pazemina imūnsistēmu, kā rezultātā cilvēks ir uzņēmīgāks pret infekciju un vīrusu saslimšanām. Savukārt koronārās sirds slimības riskam vairāk pakļauti tie cilvēki, kuri izjūt augstāku stresa līmeni darbā, kur cilvēks piedzīvo vienlaikus augstas  prasības no darba devēja puses un minimālas lēmuma pieņemšanas iespējas no savas kā darbinieka puses. Zinātnieki ir atklājuši, ka hronisks stress rada līdzīgu risku veselībai ilgā laika posmā un dzīvildzei kā smēķēšana. Ikdienā kā smēķējošie, tā nesmēķējošie tiek brīdināti par kaitīgumu, kādu smēķēšana izraisa veselībai un dzīvībai, un tas ir norādīts gan attēlu, gan uzrakstu veidā. Taču šādu brīdinošu uzrakstu par vientulības izraisītām sekām nav. Jo vairāk “izdedzis” cilvēks jūtas, jo lēnāka un grūtāka būs gan fiziskā, gan psiholoģiskā atveseļošanās. Tāpēc rūpes par savu emocionālo higiēnu ir tik svarīgas.

Rūpējoties par savu emocionālo higiēnu un tādējādi stiprinot garīgo veselību, svarīgi ir atkal saskatīt tās vērtības, kas ceļ cilvēka pašcieņu un kuras viņam nevar atņemt – ģimene vai viņam tuvi, nozīmīgi cilvēki, paša personība, viņa dotības. Kā jau iepriekš tika minēts piemērā par lauzto roku, ļoti nozīmīgi ir pievērst uzmanību emocionālajām sāpēm un pārdzīvojumiem, neatstājot tās novārtā. Pieņemot, ka tās pašas no sevis nepazudīs, ir jāmeklē speciālista palīdzība. Vēl viens būtisks stresa un izdegšanas aizsargmehānisms ir apzināta koncentrēšanās uz savas personības stiprajām pusēm, dotībām, prasmēm, rakstura iezīmēm, kas padara cilvēku pozitīvā veidā atšķirīgu no citiem. Cilvēka izaugsme, apmierinātība ar sevi un pašpārliecība veidojas, ja cilvēks lielāko laika daļu pavada, attīstot savas stiprās puses. Tie ir dabīgie cilvēka garīgās veselības „stiprinātāji”. Pirmkārt, ir svarīgi identificēt stresa avotu. Tas nozīmē pašam novērot savu noskaņojumu ik pa brīdim dienas garumā, piemēram, pierakstīt vai prātā fiksēt stresa iemeslu, savas domas un noskaņojumu. Tas palīdzēs cilvēkam izvirzīt prioritātes un adekvātas, saprātīgas gaidas pret sevi un pret citiem vai lūgt palīdzību kādu pienākumu izpildē. Otrkārt, nozīmīgs atbalsts un resurss hroniska stresa pārvarēšanā ir attiecības, kas ir atbalstošas gan emocionāli, gan sadzīviski. Visbiežāk tās ir attiecības ar ģimenes locekļiem, citiem radiniekiem un tuviem draugiem. Akūta stresa brīžos īpaši palīdzošas ir vienkāršas fiziskas aktivitātes (piemēram, staigāšana), kā arī vienkārši relaksācijas vingrinājumi (dziļā elpošana, “spēka vārdu” skaitīšana domās u.c.). Treškārt, hroniska stresa gadījumos īpaša nozīme ir “prāta atpūtai”. Tas ietver pēc iespējas netraucētu naktsmiegu, bet izslēdz informāciju tehnoloģiju (TV, datora, mobilā tālruņa u.c.) lietošanu atpūtas brīžos vai, piemēram, dzerot kafiju vai ieturot maltīti. Pēdējo ieteikumu cilvēkiem ir visgrūtāk realizēt, jo informāciju tehnoloģiju plašā pieejamība ir izaicinājums cilvēkiem gan laika, gan savu darbību plānošanā un strukturēšanā. Bieži vien cilvēki, kuri cieš no izdegšanas sindroma un kuri ir atraduši palīdzību pie speciālista, atzīst, ka tieši pašu uzvedība ir tā, kas visvairāk traucē pārtraukt “vāveres riteni”, tas ir, mainīt savu uzvedību pat gluži vienkāršās sadzīves situācijās, nerunājot par uzvedību akūta stresa situācijās. Piemēram, šie cilvēki atzīst, ka sākotnēji ir pielikuši lielas pūles, lai brokastotu bez ziņu skatīšanās TV vai to lasīšanas mobilajā tālrunī. Taču izdegšanas sindroma gadījuma ļoti liela nozīme ir tieši apzinātai savu domu un emociju “pieslēgšanai” vienai noteiktai darbībai, kas ir pretēji uzmanības sadalīšanai vairākām paralēlām darbībām.

Raksts tapis Rīgas domes Labklājības departamentam sadarbībā ar psych.mag. Elīnu Rotbahu-Zarembu.

Foto: jcomp / Freepik

Brīvprātīgo godināšanas pasākums

Posted on | by vr_admin

Gada nogale ir laiks, kad mēs atskatāmies uz paveikto un uzstādām jaunus nākotnes mērķus. Viena no būtiskākajām aktivitātēm, ko Rīgas domes Labklājības departaments paveica projekta „Būsim aktīvi! – Vecāka gadagājuma cilvēku sociālās izolētības mazināšana caur brīvprātīgo darbu Igaunijā, Latvijā un Somijā” ietvaros ir Senioru zvanu centra izveide.
Lai pateiktos aptuveni 60 brīvprātīgajiem senioriem, kuri bija iesaistījušies zvanu centra darbībā, 16. novembrī Rīgas domes Labklājības departamentā tika rīkots brīvprātīgo godināšanas pasākums. Brīvprātīgie seniori bija patīkami pārsteigti dzirdot, ka kopā zvanu centrā ir saņēmuši un veikuši aptuveni 1400 zvanus 9 mēnešu laikā, tādējādi sniedzot noderīgu informāciju citiem senioriem, tajā skaitā par iespējām iesaistīties zvanu centra darbībā, vai vienkārši aprunājoties ar tiem senioriem, kuri jūtas vientuļi.
Pasākuma laikā arī pašiem senioriem bija iespēja dalīties savos pieredzes stāstos un cits citam sniegt ieteikumus par darbu zvanu centrā, piemēram, viens no ieteikumiem bija pieiet šim darbam ļoti atbildīgi un gadījumos, kad uz zvanītāju jautājumiem atbilde nav zināma, labāk uzreiz to arī atzīt un piedāvāt atzvanīt, ja tomēr izdodas rast atbildi, taču sniegt nepatiesu informāciju zvanītājam noteikti nevajadzētu.
Iemesli, kāpēc seniori izvēlējušies iesaistīties zvanu centra darbībā, ir dažādi – lai justos vajadzīgi, lai aizpildītu brīvo laiku, lai iemācītos kaut ko jaunu, lai iegūtu jaunus draugus un citi. Viena no aktīvākajām brīvprātīgajām Anitas kundze atzīst: “Es jūtos ļoti priecīga, ka aptuveni 45 cilvēkiem esmu palīdzējusi atrast veidu, kā pilnvērtīgi pavadīt brīvo laiku dažādos dienas centos”.
Pasākuma laikā visi brīvprātīgie saņēma nelielas dāvaniņas, bet seši visaktīvākie brīvprātīgie tika nominēti arī titulam “Gada brīvprātīgais 2016”, kuram no visas Latvijas tiek nominēti aptuveni 100 brīvprātīgie un jau 3. decembrī norisināsies apbalvošanas ceremonija.
Projektā iesaistītie brīvprātīgie ir vienisprātis par to, ka, ja reiz jūs esat iesaistījušies brīvprātīgajā darbā, tad turpināsiet to darīt tik ilgi, kamēr redzēsiet, ka spējat kādam palīdzēt un ka jūsu darbs tiek novērtēts, līdz ar to Senioru zvanu centrs turpinās daroties arī 2017.gadā.

seniori 2 seniori

 

Projekta “Būsim aktīvi” noslēguma seminārs Somijā

Posted on | by vr_admin

Gada nogale ir laiks, kad mēs atskatāmies uz paveikto un uzstādām jaunus nākotnes mērķus. Viena no būtiskākajām aktivitātēm, ko Rīgas domes Labklājības departaments paveica projekta „Būsim aktīvi! – Vecāka gadagājuma cilvēku sociālās izolētības mazināšana caur brīvprātīgo darbu Igaunijā, Latvijā un Somijā” ietvaros ir Senioru zvanu centra izveide.
Lai pateiktos aptuveni 60 brīvprātīgajiem senioriem, kuri bija iesaistījušies zvanu centra darbībā, 16. novembrī Rīgas domes Labklājības departamentā tika rīkots brīvprātīgo godināšanas pasākums. Brīvprātīgie seniori bija patīkami pārsteigti dzirdot, ka kopā zvanu centrā ir saņēmuši un veikuši aptuveni 1400 zvanus 9 mēnešu laikā, tādējādi sniedzot noderīgu informāciju citiem senioriem, tajā skaitā par iespējām iesaistīties zvanu centra darbībā, vai vienkārši aprunājoties ar tiem senioriem, kuri jūtas vientuļi.
Pasākuma laikā arī pašiem senioriem bija iespēja dalīties savos pieredzes stāstos un cits citam sniegt ieteikumus par darbu zvanu centrā, piemēram, viens no ieteikumiem bija pieiet šim darbam ļoti atbildīgi un gadījumos, kad uz zvanītāju jautājumiem atbilde nav zināma, labāk uzreiz to arī atzīt un piedāvāt atzvanīt, ja tomēr izdodas rast atbildi, taču sniegt nepatiesu informāciju zvanītājam noteikti nevajadzētu.
Iemesli, kāpēc seniori izvēlējušies iesaistīties zvanu centra darbībā, ir dažādi – lai justos vajadzīgi, lai aizpildītu brīvo laiku, lai iemācītos kaut ko jaunu, lai iegūtu jaunus draugus un citi. Viena no aktīvākajām brīvprātīgajām Anitas kundze atzīst: “Es jūtos ļoti priecīga, ka aptuveni 45 cilvēkiem esmu palīdzējusi atrast veidu, kā pilnvērtīgi pavadīt brīvo laiku dažādos dienas centos”.
Pasākuma laikā visi brīvprātīgie saņēma nelielas dāvaniņas, bet seši visaktīvākie brīvprātīgie tika nominēti arī titulam “Gada brīvprātīgais 2016”, kuram no visas Latvijas tiek nominēti aptuveni 100 brīvprātīgie un jau 3. decembrī norisināsies apbalvošanas ceremonija.
Projektā iesaistītie brīvprātīgie ir vienisprātis par to, ka, ja reiz jūs esat iesaistījušies brīvprātīgajā darbā, tad turpināsiet to darīt tik ilgi, kamēr redzēsiet, ka spējat kādam palīdzēt un ka jūsu darbs tiek novērtēts, līdz ar to Senioru zvanu centrs turpinās daroties arī 2017.gadā.

turku

Pašnāvības pusaudžu vidū

Posted on | by vr_admin

istock_000001825623medium_wide-c9f111b2e56eee1731d57f619fa34630e031e4c4-s900-c85

 

Latvijas Slimību kontroles un profilakses centra veiktajā pētījumā „Psihiskā veselība Latvijā 2014. gadā” secināts, ka, starptautiski salīdzinot, Latvija joprojām ir 3. vietā pašnāvību skaita ziņā Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Salīdzinājumā ar citiem gadiem, 2014. gadā būtiski pieaudzis pašnāvību skaits 15-19 gadīgu pusaudžu vecuma grupā (15 pusaudži). Savukārt 135 pusaudži ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību.

Pusaudži saskaras ar milzum daudzām grūtībām – sākot ar psihoemocionālu spiedienu no vienaudžu un pieaugušo puses, beidzot ar eksistenciāliem jautājumiem par to, kas un kādi viņi ir un kā viņi var iederēties šajā pasaulē. Šo grūtību ietekmē pusaudžu garastāvoklis svārstās gluži kā pulksteņa pendele.

Vismaz reizi mūžā katrs cilvēks ir piedzīvojis emocionāli sliktu pašsajūtu, piemēram, bezizejas sajūtu. Tomēr – kāpēc kāds mēģina izdarīt pašnāvību, bet cits, atrodoties līdzīgā situācijā, rīkojas citādi? Kāpēc dažiem pusaudžiem ir lielāks dzīvesspēks tikt galā ar līdzīgu situāciju, nemēģinot padarīt sev galu? Kas liek pusaudzim būt nespējīgam saredzēt izeju no nepanesamās situācijās? Runājot ar pusaudžiem, kuri ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību, viņi stāsta, ka pašnāvības mēģinājuma mērķis bija aizbēgt no situācijas, kurai pusaudzis ilgstoši nav redzējis risinājumu. Vēl viens no iemesliem ir bijušas nepanesamas domas vai neizturamas sajūtas. Pusaudži, kuri mēģinājuši izdarīt pašnāvību, lielākoties ir vēlējušies izbēgt no notiekošā, nevis sevi nogalināt. Un vienā brīdī viņiem ir šķitis, ka nāve ir vienīgā izeja.

Kopumā var izšķirt divu veidu – pusaudža personības un situācijas noteiktus – iemeslus, kāpēc pusaudži mēģina izdarīt pašnāvību. Pusaudži, kuri paši pārtrauc savu dzīvi vai mēģina to pārtraukt, iespējams, cenšas izbēgt no nepanesamām emocijām, ko rada atraidījums, zaudējums. Ir pusaudži, kuriem attīstās sajūtas, ka viņi ir nevēlami, ka viņus neviens nemīl, ka viņiem tiek darīts pāri vai arī ka viņi ir apgrūtinājums citiem. Ir pusaudži, kuri jūtas dusmīgi, apkaunoti vai vainīgi par kaut ko. Pusaudzim var veidoties sajūta, ka viņš vairs nespēj kontrolēt vai ietekmēt to, kas ar viņu notiek un kā viņš jūtas. Tomēr visbiežāk galvenais iemesls pusaudža mēģinājumos izdarīt pašnāvību vai pašnāvības paveikšanā ir pusaudžu depresija. No vienas puses, tā ir kā filtrs, kas izkropļo pusaudža uztveri, to, kā viņš saredz un skaidro situācijas, citus cilvēkus. No otras puses, tā izkropļo pusaudža domāšanu, jo pusaudzis nespēj saprast, ka pašnāvība ir nemainīgs risinājums pārejošai problēmai – emocionālām sāpēm, izmisumam u.c. Depresija vai citas psihiskas saslimšanas pastiprina nepanesamās emocijas. Reizēm pusaudži, kuri vēlas izdarīt pašnāvību, nemaz nenojauš, ka viņi cieš no depresijas. Depresija – nevis situācija – ir tā, kas ietekmē pusaudža uztveri un domāšanas „Esmu bezizejā”, „Nekad nebūs labāk”, „Es neko nevaru ietekmēt” veidu.

Dažādas situācijas bieži izraisa pusaudžu pašnāvību emocionālos iemeslus. Jebkura no pusaudža dzīves sfērām – skolas dzīve, sociālais statuss starp vienaudžiem, seksuālā orientācija vai ģimenes dzīve – var spēcīgi ietekmēt to, kā pusaudzis jūtas. Sistemātiska pārdarīšana, kiberapcelšana, emocionāli smagi apstākļi ģimenē, partnera zaudējums vai smaga šķiršanās arī var novest pusaudzi līdz pašnāvības izvēlei. Bieži vien pusaudzi pie domām par pašnāvību un pašnāvības uzvedību noved vairāku sarežģīto situāciju sakritība. Tāpēc ir noteiktas pazīmes, kurām jāpievērš uzmanība, lai pēc iespējas novērstu pusaudža pašnāvības mēģinājumu:

  • pusaudzis runā vai joko par pašnāvību,
  • tādi izteicieni no pusaudži kā „Es vēlos, lai es labāk būtu miris”, „Es vēlētos, kaut es varētu pazust uz visiem laikiem”, „Es neredzu izeju”,
  • pusaudzis izsakās pozitīvi par nāvi vai padarot to romantisku („Ja es nomirtu, citi mani vairāk mīlētu”),
  • dzejoļu/stāstu rakstīšana par nāvi, miršanu vai pašnāvību,
  • pusaudzis iesaistās riskantās, pārdrošās darbībās vai piedzīvo traumatiskus negadījumus,
  • pusaudzis atsakās no vissvarīgākā, visdārgākā, visnozīmīgākā, kas viņam ir,
  • pusaudzis atvadās no tuviniekiem vai draugiem tā, it kā viņš nekad vairs nesatiktos ar tiem,
  • pusaudzis meklē ieročus, medikamentus vai citus veidus, ar ko sevi nogalināt.

Katrs pusaudzis ir atšķirīgs, tāpēc jāņem vērā, ka ne visus no šiem simptomiem varēs novērot pusaudža uzvedībā. Ja pieaugušie cenšas padarīt maznozīmīgu vai racionāli cenšas skaidrot pusaudža uzvedību vai izteikumus, tas krietni paaugstina pusaudža pašnāvības risku. Nereti pieaugušajiem šķiet, ka pusaudzis runā par pašnāvību tikai tāpēc, lai „pievērstu sev uzmanību”. Taču šādi izteikumi, pat, ja šķiet, ka pusaudzis tikai jokojas, vienmēr jāuztver nopietni. Ja pieaugušajam ir aizdomas, ka pusaudzis domā par pašnāvību vai vēlas to izdarīt, ir jābūt gatavam uzklausīt un klausīties. Pat ja šķiet, ka pusaudža stāstītā problēma ir „tikai nieki”, ir jāpatur prātā, ka kādam, kurš vēl aug, tā var šķist grandioza vai neatrisināma. Pieaugušajam jābūt gatavam uzklausīt un klausīties pusaudzi pat tādos brīžos, kad šķiet, ka pusaudzis vēlas noslēgties vai distancēties. Paralēli tam, pēc iespējas ātrāk un noteikti ir jāmeklē speciālista palīdzība vai, ja pieaugušais satraucas, ka pusaudzis, paliekot vienatnē, sev nodarīs pāri, noteikti jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Raksts tapis Rīgas domes Labklājības departamentam sadarbībā ar psych.mag. Elīnu Rotbahu-Zarembu.

 

Foto no iStockphoto

1.decembris – Pasaules AIDS diena

Posted on | by vr_admin

AIDS ribbon in hand isolated on white background

Tradīciju atzīmēt Pasaules AIDS dienu ieviesa Pasaules Veselības Organizācija jau tālajā 1988.gadā un 1.decembris ik gadu ir diena, kad sabiedrība ar dažādiem pasākumiem un aktivitātēm tiek izglītota un informēta par AIDS un to izraisošo HIV infekciju. Atzīmējot šo dienu, plaši tiek izmantots arī starptautiskais AIDS simbols – sarkana lente.

Katru gadu tiek rīkoti pasākumi, lai veicinātu izpratni, celtu informētības līmeni, mazinātu aizspriedumus un diskrimināciju pret HIV/AIDS skarto sabiedrības daļu, izrādot solidaritāti un radot atbalstošu, saprotošu un harmonisku vidi.

Lai gan saslimšana ar HIV – cilvēka imūndeficīta vīrusu ir novēršama, un it visā pasaulē tiek īstenoti plaši veselības aizsardzības pasākumi, Eiropā vēl joprojām turpina pieaugt ar šo infekciju ieguvušo skaits.

Sīkāka informācija par HIV lasāma sadaļā HIV profilakse.

Atzīmējot Pasaules AIDS dienu, biedrības DIA+LOGS brīvprātīgie ir īstenojusi projektu “Dziedam kopā”. Projekta mērķis ir veicināt sabiedrības iecietību pret HIV inficētajiem, iesaistot sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, brīvprātīgos, HIV inficētos radošajās izpausmēs – diska ierakstīšanā un videoklipa izveidē, tā parādot to, ka HIV inficētie ir līdzvērtīgi sabiedrības locekļi, mazinot HIV inficēto stigmatizāciju un veicinot sabiedrības iecietību.

Projekta tapšanas laikā tika veicinātas dažādu sociālo grupu pārstāvju kopīgās aktivitātes – sabiedrībā populāri cilvēki darbojās kopā ar HIV inficētajiem un biedrības brīvprātīgajiem. Projekta laikā tika arī veicināts brīvprātīgo darbs, jo projekta laikā ierakstītā diska  dziesmu ir sacerējuši biedrības brīvprātīgie.

Projekta rezultātā ir tapis videoklips dziesmai “Uzsmaidi katram!”

 

Foto no freepik.com

 

Mobings pusaudžu vidū. Kā atpazīt mobingu no jauniešu puses un kā rīkoties?

Posted on | by vr_admin

mobings

 

Mobings jeb sistemātiska pārdarīšana pusaudžu vidū nav jauna parādība, tā ir bijusi sastopama jau kopš seniem laikiem. Skatoties no pieaugušā viedokļa, pārdarīšana pusaudžu vidū ir gan bezjēdzīga, gan nežēlīga, bet diemžēl tā ir bieži sastopama. Liela daļa no pieaugušajiem ar to ir saskārušies paši būdami pusaudži. Mācoties skolā, bieži klasē ir bijis kāds vai kādi, kas tiek izvēlēti par pārdarīšanas upuriem. Bieži tā ir nepiedienīgu iesauku izdomāšana, kas tiek mērķēta uz upura trūkumiem, kā arī sistemātiska pusaudža kaitināšana, gan verbāli, gan fiziski aizskarot viņu. Mūsdienās, attīstoties e-videi, ir parādījušies jauni instrumenti kā to iespējams īstenot.

Lai gan sākotnēji šķiet, ka ir viegli saprast, kas ir sistemātiska pārdarīšana pusaudžu vidū, kādā veidā tā izpaužas un kurš tiek izvēlēts par šīs pusaudžu uzvedības upuri, ne vienmēr tā atbilst stereotipiskam uzskatam, ka pāridarītājs ir vecāks puisis, kurš iekausta jaunāku vai mazāku klasesbiedru. Pārdarīšana pusaudžu vidū ir agresīva uzvedība skolas vecuma pusaudžu vidū, kas sevī ietver iedomātu vai reālu spēku disbalansu. Tā var izpausties dažādos veidos un formās, bet visās situācijās vienojošais ir gan pāridarītāja, gan upura, gan novērotāju klātbūtne.

Pārdarīšana sevī ietver uzvedību, kas nav pieņemama upurim, pret kuru tā ir vērsta. Pārdarīšanas situācijās kā pāridarītājs, tā upuris saprot, ka pāridarītājam ir lielāka vara/spēks noteiktā situācijā kā upurim, pat ja citi faktori abiem ir vienlīdzīgi. Pāridarītājs vai nu atkārto savu uzvedību pret upuri vai arī viņam ir iespēja to atkārot. Pārdarīšanas sekas ir spēcīga emocionāla vai fiziska ietekme uz upuri.

Atkarībā no situācijas, darīt otram pāri nozīmē otru pazemot, kaitināt, atklāt kādu citiem nezināmu lietu par otru, vai kādā citā veidā sāpināt viņu.

Ne vienmēr ir viegli paredzēt, kurš pusaudzis var kļūt par pārdarīšanas upuri, jo bieži par upuri var kļūt jebkurš. Tomēr tiem, kuriem tiek biežāk nodarīts pāri, piemīt dažas vienojošas personības īpašības – viņi ir piesardzīgāki saskarsmē ar citiem, kautrīgāki, vairāk uz iekšu vērsti, ar zemāku pašvērtējumu un ierobežotu draugu loku. Pētījumos par pārdarīšanu konstatēts, ka upuri mēdz būt zēni, kuri ir mazāki un vājāki nekā viņu vienaudži.

Arī pusaudzim, kurš var kļūt par pāridarītāju, raksturīgas kopīgas personības iezīmes. Piemēram, pāridarītāji biežāk ir konfrontējoši, agresīvi, viņi izmanto manipulēšanu, lai panāktu sev vēlamos rezultātus, ātri aizsvilstas un ir impulsīvi savā uzvedībā.

Svarīgi ir atzīmēt, ka apcelšanas rezultātā cieš ne tikai upuris, bet arī pats pārdarītājs un arī tie, kas ir pārdarīšanas novērotāji. Pusaudži, kuri ir piedzīvojuši apcelšanu, kļūst vēl klusāki, noslēgtāki, un tas rada vēl izteiktākas grūtības saskarsmē un attiecību veidošanā ar vienaudžiem. Ir svarīgi atzīmēt, ka sekas var būt arī dusmas un vienaldzība. Upurim ir tendence uz pašizolēšanos, dzīvošanu savā pasaulē vai šauru interešu grupu veidošanu, kuras skatījums uz apkārtējo pasauli ir izteikti alternatīvs vai radikāls.

Protams, ir grūti just līdzi pārdarītājam, kurš ar nodomu aizskar vienaudžus vai jaunākus pusaudžus un priecājas par to, bet diemžēl arī paši pārdarītāji bieži izjūt izteiktu emocionālu nestabilitāti, kas ir līdzīga viņu upuriem. Pārdarītājiem ir lielāks risks pusaudžu vecumā sākt lietot dažādas apreibinošas vielas, kā arī agri iesaistīties seksuālās attiecībās. Viņi biežāk iesaistās kautiņos, bojā citu īpašumus, kā arī neattaisnoti kavē stundas vai pat pārtrauc mācības.

Nereti pārdarīšanas novērotājiem netiek pievērsta uzmanība, taču viņiem ir jāvelta tikpat uzmanības kā upurim un pāridarītājam. Bieži vien pārdarīšana notiek publiski, jo tādā veidā pāridarītājs iegūst lielāku auditoriju un ietekme uz upuri ir vēl spēcīgāka. Ir saprotams, kādēļ novērotāji biežāk izvēlas nepārtraukt apcelšanu – viņi baidās paši kļūt par upuriem. Tāpēc novērotāji neiesaistās pārdarīšanā, izliekas, ka tā nav viņu darīšana. Tāpat novērotāji uzskata, ka viņu iesaistīšanās neko nemainīs. Iespējams, ka paši novērotāji iepriekš ir piedzīvojuši, ka, izstāstot pieaugušajiem par pārdarīšanu, pieaugušie nav atbilstoši rīkojušies, lai to novērstu.

Fiziskās sāpes pāriet salīdzinoši ātri, bet emocionālās sāpes pusaudzi var pavadīt visas dzīves garumā. Tās spēcīgi ietekmē pašvērtējumu, jo, piedzīvojot sistemātisku pārdarīšanu, negatīvi tiek ietekmēta spēja sevi redzēt kā varošu un spējīgu personību. Būtībā pārdarīšanas mērķis ir iedvest bailes un riebumu upurim pašam pret sevi.

Saistībā ar sistemātisku pārdarīšanu sabiedrībā valda dažādi mīti, kuri nepalīdz efektīvi pārtraukt pārdarīšanu un palīdzēt tajā iesaistītajiem pusaudžiem. Šo mītu apzināšanās pieaugušajiem palīdzēs izvēlēsies atbilstošāko rīcību kā pārtraukt pārdarīšanu. Pirmkārt, tiek uzskatīts, ka pusaudzim pašam ir jātiek galā ar problēmām un ka pārdarīšana skolā ir normāla parādība, jo tā vienmēr ir eksistējusi. Pieaugušie mēdz teikt, ka arī viņi skolā ir saskārušies ar pārdarīšanu un paši bez palīdzības tikuši galā. Vēl pieaugušie iesaka pusaudzim konfliktu risināšanas stratēģijas (piemēram, ignorēt pāridarītāju), kas ne tikai neveicina labvēlīgu situācijas atrisināšanos, bet neatrisina to vispār. Otrkārt, pieaugušie uzskata, ka tā ir paša pusaudža vaina, ka viņam dara pāri. Viņi uzskata, ka upuris pats provocē šādu izturēšanos pret sevi. Tādā veidā pieaugušie akceptē pārdarīšanu un veicina tās tālāku esamību un sistemātiskumu. Taču jāpatur prātā, ka darīt kādam pāri – tā vienmēr ir tikai un vienīgi pāridarītāja izvēle un tikai un vienīgi viņš ir atbildīgs par to kā viņš izturas pret otru. Treškārt, valda arī uzskats, ka zēni biežāk ir apcelšanas upuri. Tas ir aplami, jo meitenei ir tik pat liels risks kļūt par upuri kā zēnam. Ir vairākas atšķirības starp pārdarīšanu zēnu vidū un pārdarīšanu meiteņu vidū. Viena no atšķirībām ir tā, ka meitenes retāk izmanto fizisku pārdarīšanu, bet biežāk emocionālu vai virtuālu pārdarīšanu. Vēl viena atšķirība ir tā, ka sistemātisku pārdarīšanu meiteņu vidū ir grūtāk konstatēt, jo tā ir rafinētāka, niansētāka un tāpēc pieaugušiem daudz grūtāk pamanāmāka. Piemēram, daudz grūtāk ir pamanīt upura virzienā raidītus nievājošus smīnus vai acu skatienus nekā dzirdēt skaļi izteiktus apvainojumus. Ceturtkārt, pieaugušie uzskata, ka novērotājiem ir maza nozīme pārdarīšanas gadījumos vai arī ka novērotāji nevar neko ietekmēt pārdarīšanas procesā. Tomēr, kā tika minēts iepriekš, novērotāji ir ļoti svarīga pārdarīšanas sastāvdaļa, ko pāridarītājs izmanto, lai izrādītu savu varu. Patiesībā novērotāju iesaiste pamanot, ziņojot un pārtraucot pārdarīšanu veicina to, ka mazinās ar pusaudža apcelšanu saistīti gadījumi. To zinot, pieaugušajiem ir lielas iespējas pārtraukt pārdarīšanu savlaicīgi.

Svarīgi ir ne tikai palīdzēt upurim, bet tikpat nozīmīgi ir sniegt palīdzību pāridarītājam, lai mazinātu viņa nepieņemamo uzvedību. Ja netiek sniegta palīdzība arī pāridarītājam, tad tiek veicināta turpmāka pārdarīšana – pāridarītājs atradīs citu upuri un turpinās apcelšanu. Būtiski ir izglītot pusaudžus, ka pārdarīšana ir nepieļaujama un ka tai ir ļoti nopietna ietekme uz pusaudžu tālāko attīstību. Jāpalīdz pusaudžiem atrast sabiedrībai pieņemamas un vērtīgas aktivitātes, kurās viņš var piedzīvot to, ka viņam izdodas un viņš ir veiksmīgs.

Kā palīdzēt pārtraukt sistemātisku pārdarīšanu pusaudžu vidū:

  1. Ja pusaudzis stāsta, ka viņam tiek darīts pāri, neignorējiet to, bet iesaistieties problēmas risināšanā un piesaistiet kompetentus speciālistus (psihologu, sociālo pedagogu).
  2. Pārrunājiet un skaidrojiet pusaudžiem, ka problēmu risināšana vai citu uzmanības iegūšana nav pieņemama, izmantojot vardarbību. Māciet pusaudžiem konfliktu risināšanas stratēģijas, kas ir tendētas uz mierīgu konfliktu risināšanu.
  3. Iedrošiniet pusaudžus runāt par grūtībām, ar kurām tie saskaras.
  4. Izglītojiet pusaudžus un pieaugušos, kas ir mobings jeb sistemātiska pārdarīšana, un kādas ilgtermiņa sekas tā atstāj.
  5. Izskaidrojiet, kādi ir noteikumi, un kādas sekas iestājas, ja noteikumi netiek ievēroti.
  6. Iedrošiniet novērotājus – gan bērnus, gan pieaugušos – iesaistīties, lai pārtrauktu pārdarīšanu.
  7. Sniedziet atbalstu pusaudžiem, kas ir cietuši no pārdarīšanas. Palīdziet viņiem attīstīt prasmes, kas ļauj efektīvāk risināt viņu grūtības.
  8. Neignorējiet pāridarītāju! Viņam arī ir nepieciešama palīdzība.

 

Raksts tapis Rīgas domes Labklājības departamentam sadarbībā ar psych.mag. Krišjāni Zarembu.

 

Foto no nobullying.com

Līdzatkarība. Kādas ir līdzatkarības pazīmes, kā būt brīvam no līdzatkarības

Posted on | by vr_admin

Bartosz-Kosowski-Co-Addiction-4

Bieži cilvēka, kurš cieš no atkarības, tuvinieks vai draugs saka: “Es taču darīju visu sava partnera labā. Es cietu viņa atkarības dēļ, es upurēju sevi viņa labā!” Taču, neskatoties uz viņa pūlēm un izmisumu, nekas nav mainījies. Viņš nepārstāja lietot atkarību izraisošās vielas, nepārstāja spēlēt azartspēles utt. „Kādēļ nekas nemainās, pat neskatoties uz to, ka es viņam centos palīdzēt un veltīt daudz sava laika un enerģijas? Vai es darīju kaut ko nepareizi? Vai atkarīgais ir tik ietiepīgs, ar vāju raksturu un nesaprātīgs? Vai tiešām viņš neredz, kādu postu sev un citiem dara?” Šādi jautājumi bieži ienāk prātā cilvēkam, kura ikdiena ir saistīta ar atkarīgu personu. Tas, kas visus šos jautājumus vieno, ir liels izmisums un bezspēks – ir darīts un upurēts tik daudz, bet rezultāta nav.

Apgalvot, ka rezultāta nav, būtu nepareizi. Rezultāts ir, tikai tas ir pretējs tam, ko vēlas cilvēks, kurš ir attiecībās ar atkarīgo, proti, atkarīgais slīgst vēl dziļāk bezpalīdzībā. Lietošanas intensitāte pieaug, jo atkarība ir slimība, ar kuru var sadzīvot, bet nevar izārstēt. To bieži nevēlas pieņemt nedz cilvēks, kurš cieš no atkarības, nedz cilvēks, kurš cieš no atkarīgā cilvēka atkarības.

Šo fenomenu sauc par līdzatkarību. Līdzīgi kā atkarīgais, arī persona, kas ir līdzatkarīga, iziet cauri dažādiem cīņas posmiem. Katrā no posmiem līdzatkarīgā persona rīkojas un sajūtas dažādi, taču šādas eksistences sekas var būt nopietnas saslimšanas, dažādas sociālas un psihoemocionālas problēmas. Līdzatkarīgie partneri, dzīvojot kopā ar atkarīgo, ģimenē, darbā vai brīvajā laikā jūtas novājināti un noguruši. Tomēr, neskatoties uz to, līdzatkarīgs cilvēks spēj uzņemties lielu atbildību, ir ļoti pacietīgs un uzticīgs, ir gatavs atlikt malā savas vajadzības, lai piepildītu citu gaidas un vajadzības, kā arī ir gatavs daudz paciest. Piemēram, līdzatkarīgā partnere visbiežāk nedzer kopā ar atkarīgo partneri, taču, pašai to neapzinoties, viņa bieži ir atkarīgā sabiedrotā un uztur partnera atkarīgo uzvedību – viņa pārņem atbildību no atkarīgā dažādās dzīves sfērās, atņem viņam pienākumus un uzdevumus, daudzas lietas izdarot viņa vietā, „piesedz” un attaisno atkarīgā uzvedību, ignorē savas sajūtas, noliedz to, ka atkarīgā partnera atkarība attīstās, atstāj novārtā savas vajadzības, apmierinot citu vajadzības, mēģina “glābt” atkarīgo utt. Bieži vien līdzatkarīgā labsajūtu un pašvērtējumu nosaka atkarīgā izturēšanās. Tas ietekmē viņu pašu spēju būt brīviem, neatkarīgiem.

Līdzatkarīgais tuvinieks vai draugs riskē iekšēji salūst atkarīgā slimības dēļ. Daži partneri savā izmisumā izlemj pievienoties atkarīgajam, citi stingri turas pie savas iepriekšējās stratēģijas. Tomēr ne viens, ne otrs veids nesniedz gaidītos rezultātus – atkarīgais turpina lietot. Atkarība nav vienas personas slimība, tā ir ģimenes kā sistēmas kopēja saslimšana. Tāpēc ir svarīgi, ka piederīgie saņem atbalstu un palīdzību. Un tādēļ ir svarīgi saprast, ka ne tikai atkarīgajam ir jāārstējas, bet arī personām, kas ir cieši saistītas ar atkarīgo, ir nepieciešama palīdzība. Lai palīdzētu atkarīgajam partnerim, vispirms līdzatkarīgajam partnerim pašam ir jāpieņem: „Es nevaru savu partneri atturēt no lietošanas ne ar savu mīlestību, ne ar kontroli, ne ar dusmām un pārmetumiem”. Vienīgi pats atkarīgais partneris var pārvarēt savu atkarību. Viņš pats izlems, vai viņam ir vajadzīga palīdzība un vai viņš turpmāk grib dzīvot, nelietojot atkarību izraisošas vielas vai pārtraucot procesu atkarību, piemēram, azartspēles. Tad, kad līdzatkarīgais partneris pārtrauks noliegt sava partnera atkarības problēmu un būs patiess pret sevi, viņš varēs spert tālākos soļus uz atveseļošanos. Pieņemot palīdzību, līdzatkarīgais tuvinieks sāk runāt ar atkarīgo par sevi un savām sajūtām esošajā situācija. Tādā veidā līdzatkarīgais partneris izvairās no vainas sajūtas pastiprināšanas un ļauj atkarīgajam ieraudzīt, ka pārējie pārdzīvo par viņa atkarību un cieš tās dēļ. Līdzatkarīgais uzņemas atbildību par savu dzīvi un pārstāj domāt tikai par atkarīgo personu. Un sāk savu dzīvi veidot tā, lai līdzatkarīgajam ietu labāk kā līdz šim. Līdzatkarīgais nevar uzņemties atbildību par atkarīgā lietošanu vai nelietošanu, bet viņš noteikti var uzņemties atbildību par savas dzīves veidošanu. Līdzatkarīgais partneris neuzņemas atbildību par sava partnera dzīvi. Tas nozīmē, ka līdzatkarīgais partneris necenšas novērst lietošanas nepatīkamās sekas, kas rodas atkarīgajam. Piemēram, ja jaunietis, kurš cieš no datoratkarības, pārtrauc apmeklēt skolu, tad jaunieša vecākiem ir jāļauj pašam jaunietim sastapties ar savas uzvedības sekām – mācību gada atkārtošanu. Šāda neiejaukšanās, atbildības par savu rīcību atstāšana atkarīgā jaunieša ziņā līdzatkarīgajiem vecākiem parasti sagādā lielu pretestību un sašutumu. Līdzatkarīgie bieži sevi padara atbildīgu par atkarīgā lietošanu un viņa likteni. Tas ļauj atkarīgajam pastāvīgi noņemt no sevis atbildību. Jo ilgāk tas notiek, jo mazāka atbildība ir atkarīgajam par savu dzīvi. Veidojas pieradums, ka kāds par viņu parūpēsies, kāds viņu „savāks” un uzturēs „pie dzīvības”. Tādēļ ir īpaši svarīgi pārstāt uzņemties atbildību par atkarīgo. Tāpat svarīgi, ka līdzatkarīgais partneris kārtīgi pārdomā savus lēmumus, pirms tos pauž atkarīgajam. Pirms tiek draudēts ar šķiršanos vai izmešanu no mājas, ir kārtīgi jāapdomā, vai līdzatkarīgais partneris šos draudus ir gatavs un varošs izpildīt. Draudiem tādā gadījumā ir jābūt reāli izdarāmiem un solītais ir jāizpilda.

Šie līdzatkarīgā soļi var padarīt viņa dzīvi blakus atkarīgajam panesamāku. Visbiežāk atkarīgais partneris reaģē uz šiem jaunajiem līdzatkarīgā partnera soļiem, jo tas rada apgrūtinājumu turpināt lietošanu. Tādējādi pieaug iespējamība, ka atkarīgais partneris pametīs atkarības ceļu, pa kuru viņš ir pieradis iet, un meklēs jaunu. Palīdzība ir nepieciešama visai ģimenei un šīs palīdzības mērķis ir palielināt iespēju pārtraukt atkarīgu uzvedību.

Raksts tapis Rīgas domes Labklājības departamentam sadarbībā ar psych.mag., Krišjāni Zarembu.

 

Attēls: Bartosz Kosowski/whitezine.com

Kustība, uzturs veselīgai ikdienai. Kā bērna attīstību ietekmē kustība un veselīgs uzturs ikdienā

Posted on | by vr_admin

parents-with-her-daughter-in-a-greenhouse_23-2147562460

 

Aktīvs dzīvesveids un veselīgs uzturs ir jebkāda rīcība, kas uzlabo cilvēka fizisko, garīgo un emocionālo veselību, tādēļ ir svarīgi aplūkot veselīga dzīvesveida veicināšanu ilgtermiņā – sākot no bērnības līdz pat senioru vecumam. Jo ātrāk cilvēks izvēlas dzīvot veselīgi, jo ilgāk viņš uzturēs šādu uzvedību un jo ātrāk viņš gūs labumu savai veselībai. Tas nozīmē, ka ļoti būtiski bērnam piedāvāt dzīvot aktīvi un ēst veselīgi. Bērni ātri pieņem ģimenes vērtības, lai kādas tās arī nebūtu. Ja ģimenes vērtība ir rūpēties par savu veselību, baudot veselīgu uzturu un dzīvojot aktīvi, tad pastāv daudz lielāka iespēja, ka arī bērns uzaugs, pierodot pie šādas izvēles un turpinās rūpēties par savu veselību visu savu dzīvi. Svarīgi ir veidot pozitīvu attieksmi pret veselīgām maltītēm un fiziskajām aktivitātēm.

Ir skaidrs, ka bērna ķermenis fiziski atšķiras no pieaugušā ķermeņa, taču pieaugušajiem ir grūti saprast, ka bērns nav miniatūrs pieaugušais. Atšķirībā no pieaugušajiem, bērni, tai skaitā pusaudži, aug un attīstās, tāpēc tiem nepieciešams gan īpašs un pareizs uzturs (ne tikai pareizs ēdiens), gan fiziskās aktivitātes. Bieži vien pieaugušajiem ir grūti iejusties bērna „ādā” un saprast, ka bērna uztvere ir citāda. Tas attiecināms arī uz uzturu. Piemēram, aizraujoša aktivitāte var nomākt gan slāpju, gan izsalkuma sajūtu, tāpēc svarīgi, ka pieaugušie ik pa laikam piedāvā bērnam ūdeni un aicina uz maltīti. Bērna ķermenis satur daudz vairāk ūdens nekā pieaugušā ķermenis. Tāpēc bērni daudz straujāk kā pieaugušie piedzīvo ūdens zudumu ķermenī.

Pirms dzimšanas un pirmajos astoņos gados bērna ķermenis piedzīvo ļoti strauju attīstību. Vienlaikus bērna imūnsistēma ir nepietiekami attīstīta, tāpēc bērni salīdzinājumā ar pieaugušajiem ir vairāk pakļauti infekciju un vīrusu riskam. Bērna smadzeņu šūnās un visā organismā attīstās tūkstošiem nervu savienojumu, ko klāj mielīna apvalks, kas pasargā nervu savienojumus. Tāpēc bērna pirmajos dzīves gados un sākumskolas vecumā ļoti svarīgi uzturā iekļaut dzelzi, taukskābes, kalciju un D vitamīnu saturošus pārtikas produktus. Kalcijs ir īpaši svarīga minerālviela, augot kauliem un zobiem, bet taukskābes ir ļoti svarīga sastāvdaļa šūnu augšanas procesā. Ogļhidrāti ir neatņemama veselīga uztura sastāvdaļa, īpaši, ja bērns sporto. Cinks un magnijs ir svarīgi imūnsistēmas stirpinātāji. Tā kā bērna vielmaiņa un šūnu atjaunošanās norit daudz straujāk kā pieaugušajam, tad svarīgi, lai bērna uzturā tiktu iekļauts ūdens (nevis saldinātie dzērieni) un olbaltumvielām bagāta pārtika. Jebkurš no vitamīniem un minerālvielām dažādos daudzumos ir sastopami augļos, dārzeņos, graudos, gaļā un zivīs.

Nereti pieaugušie pārdzīvo, ka bērni neēd vai ēd ļoti maz to, kas pagatavots mājās. Tomēr bērniem patīk maltītes ģimenes lokā un arī visai ģimenei tas ir brīdis sarunām un kopā būšanai. Šajā gadījumā svarīgi bērnu iesaistīt ne tikai kopīgā maltītes apēšanā, bet maltīšu gatavošanas procesā. Tas prasīs laiku un pūles no pieaugušo puses, taču tādā veidā pastāv lielāka iespējamība, ka, iesaistot bērnu maltīšu gatavošanas procesā, viņš nebaidīsies izvēlēties dažādus ēdienus. Bez tam, kopā gatavošanas process ļaus pabūt kopā ar bērnu ilgāk, un „pēkšņi” atradīsies laiks un telpa kopīgām sarunām. No praktiskā viedokļa skatoties, bērns gatavošanas procesā iemācīsies, kā garšo atsevišķas ēdiena sastāvdaļas un kā, šīs sastāvdaļas apvienojot, rodas citas garšas. Tas padarīs maltīti iekārojamāku un pēc garšas pievilcīgāku.

Veselīgs uzturs ir kas vairāk par izvēli, ko lietot un ko nelietot uzturā. Būtu jāizvairās no tādiem „slazdiem” kā ēdienu iedalīšana „sliktajos” un „labajos”. Tā vietā var teikt „ikdienas” ēdieni un „reižu pa reizei” ēdieni. Tādā veidā tiks attīstīta bērna izpratne par to, kāpēc un kad viņš drīkst vai nedrīkst ēst noteiktu ēdienu. Aizliedzot neveselīgus ēdienus pieaugušais var panākt, ka bērns vēl vairāk tieksies pēc „aizliegtā augļa”, tāpēc labāk bērnam paskaidrot, ka neveselīgu ēdienu drīkst lietot uzturā, taču ne bieži un ierobežotā daudzumā. Bieži vecāki „piekukuļo” bērnu pabeigt galveno maltīti, lai bērns varētu ķerties pie saldā ēdiena. Taču tādējādi pieaugušie tikai veicina bērnā uzskatu, ka veselīga ēdiena ēšana ir otršķirīga – vienmēr būs „balva” par veselīga ēdiena ēšanu. Jebkāda veida piespiešana ēst veselīgu maltīti nepalīdzēs veidot vai pozitīvi mainīt bērna ēšanas paradumus. Ir jāļauj bērnam pašam izvēlēties, cik daudz bērns ēdīs veselīgo ēdienu, „neapbalvojot” bērnu par to, bet tādā veidā veicinot veselīga uztura paraduma kā normas iedzīvināšanu ikdienā.

Aktīvs dzīvesveids aktivizē endorfīnus – ķīmiskas vielas smadzenēs – , kā rezultātā cilvēks jūtas laimīgāks jebkurā vecumā, jo endorfīni cilvēku atslābina un relaksē, tādēļ īpaši nozīmīgi ir spēt tam atrast un veltīt laiku Bieži vecāki dažādu uzskatu vai stereotipu dēļ savus bērnus jau pirmsskolas vecumā virza noteiktā sporta veidā, piemēram, hokejā, futbolā, arī sporta dejās u.c. Tomēr, ņemot vērā to, ka bērna skelets un muskulatūra ir nenobrieduši un tikai attīstās, tomēr visoptimālākā izvēle ir daudzveidīgu, sabalansētu aktivitāšu piedāvāšana jeb vispārējā fiziskā sagatavotība. Tā ietver bērna vispusīgu, bet, pats galvenais – neagresīvu un saudzīgu – fizisko attīstīšanu.

Būtībā līdz sākumskolas vecumam aktīva dzīvesveida nozīme ir veidot bērnā patiku un pozitīvu attieksmi pret fiziskajām aktivitātēm. Šo nozīmi pieaugušie nereti ignorē vai padara par maznozīmīgi, uzskatot, ka galvenais ir bērna panākumi nevis pats aktīva dzīvesveida process. Taču aktīvs dzīvesveids nebūt nenozīmē tikai bērna trenēšanos kādā noteiktā sporta veidā vai dalību sporta pulciņā. Līdzīgi kā veselīgs uzturs, arī aktīvs dzīvesveids ir vai nav viena no ģimenes vērtībām, kas veido vai neveido kādu daļu no ikdienas dzīves. Ja vecāki lielāko daļu sava brīvā laika pavada neaktīvi, tad ar laiku vecākiem nāksies saskarties ar to, ka, bērnam pieaugot, viņa motivācija apmeklēt sporta treniņus vai nodarbības samazināsies. Piemēram, parādīsies arvien biežāka treniņu kavēšana, jo bērns tos sāks uztvert kā nepatīkamu pienākumu, kas prasa viņa laiku un enerģiju, ko, iespējams, varētu veltīt citām lietām. Tāpēc ir svarīgi jau pēc iespējas no mazāka vecuma bērnā veidot patiku pret aktīvu dzīvesveidu un kustībām ikdienā, nekoncentrējoties uz panākumiem, bet padarot pašu aktivitāšu procesu par jautru, saistošu. Tas veicinās gan bērna motivāciju pārvarēt šķēršļus, piemēram, savas bailes, kas pakāpeniski rada bērnā vēlēšanos un motivāciju censties sasniegt vairāk.

 

Raksts tapis Rīgas domes Labklājības departamentam sadarbībā ar psych.mag. Elīnu Rotbahu-Zarembu.

 

Foto no freepik.com

Konkursa “Skaists smaids veselībai” uzvarētāji apbalvoti

Posted on | by vr_admin

Oktobra sākumā Rīgas domes Labklājības departaments aicināja piekto un sesto klašu skolēnus piedalīties plakātu konkursā “Skaists smaids veselībai”.

Atsaucība bija liela un, rūpīgi izvērtējot katras klases iesniegto plakātu, žūrijai nebija viegli izvēlēties labākos.

Par uzvarētājiem tika pasludināta Rīgas 40.vidusskolas 5.d klase, Rīgas 71.vidusskolas 5.c klase un Rīgas 51.vidusskolas 6.a klase. Uzvarējušās klases balvā saņēma radošu fotosesiju.

Izsakām pateicību visiem dalībniekiem un novēlam daudz radošu un veselīgu mirkļu!